Kad domas mainās par lieliem pasākumiem

Visu dienu nonīku Ķīpsalā pie sava stenda (izstāde Furniture & Design Isle 2020). Klāt piegāja labi ja 10-15 cilvēki. Nesaprotu, kā dizaina konkursa kuratore mazai galda spēlītei varēja atvēlēt stendu aiz lieliem objektiem un pie tam tā, ka stenda siena ar mugurpusi pavērsta pret garāmejošajiem skatītājiem. Līdz ar to viņi manu spēli vispār nepamanīja. To arī kuratorei atļāvos pateikt. Uz ko kuratore atteica, ka pēc elektroniski iesūtītajiem materiāliem mana spēle viņu neuzrunāja. Nu labi – neuzrunāja, bet tādēļ jau mazāka lieta nav jāpaslēpj aiz lielākajām.

Latvijas Dizaineru savienības balvas pasniegšanas ceremonija vispār bija organizatoriskā izgāšanās, kas savukārt mani neuzrunāja. Tā pati kuratore uz skatuves pasniedza balvas, ģērbusies vecās džinsās un izstaipītā džemperī, bet cita viņas kolēģe nemitīgi jauca dalībnieku un uzvarētāju vārdus, kā arī putrojās ar prezentācijas bildēm. Ja es zinātu, ka te būs tāds lauku kultūras nama variants, nekad nebūtu pieteikusies Latvijas Dizaineru savienības organizētajam konkursam.

Pie tam par dalību samaksāju 60 eiro, bet pretī pat nesaņēmu solīto izstādes kataloga eksemplāru. Vienīgais guvums – pateicības papīrītis. Pat par auto stāvvietu jāmaksā. Bet, kad ieraudzīju uzrakstu pie garderobes, ka maksa 1 eiro, manas domas par šo pasākumu pavisam sašķobījās. Vēlāk gan izrādījās, ka dalībnieki savus mētelīšus var atstāt par velti. Taču pats labākais bija vakarpusē, kad izstāde beidzās, un visi dalībnieki aizgāja. Pienācu pie garderobes, bet tur uz pakaramajiem karājas tikai viens praķītis, kas pie tam nav manējais. Pirmā doma – kāds nospēra. Vai tiešām mājās būs jādodas plānā džemperītī? Skraidīju riņķī neziņā, kamēr informācijas daļā pateica, ka mana vējjaka atrodas pie sarga. Vismaz dienas noslēgums kļuva priecīgāks.

Izstāde turpināsies vēl rīt un parīt. Ja rīt man veiksies tik pat švaki kā šodien, atļaušos savu stendu novākt un svētdienu labāk pavadīšu svaigā gaisā mežā, nevis garlaicīgā un vīrusainā atmosfērā.