Likteņa brīdinājums

Kaut arī zināju, ka šodien gaidāms 420 km garš brauciens uz Latgali un atpakaļ, pa nakti biju atpūtusies tikai dažas stundas, tāpēc, braucot pie stūres, nemitīgi žāvājos. Acīs spīdēja spožā rīta saule, mitrais ceļš saulē atspīdēja tik neierasti šim laikam, ka acis asaroja pat saules brillēs. Mani mocīja nežēlīgs nogurums, miegs un žāvas. Citas reizes tādā situācijā stātos ceļa malā un 15-20 minūtes nosnaudos, taču šoreiz braucu ar domu, ka pagulēšu galapunktā pie vīramātes. Un tā bija mana kļūda, jo apmēram 5 km no mērķa, pavisam neapzināti aizvēru acis un uz dažām milisekundēm iesnaudos. Kad atvēru acis, strauji stūri sagriezu pa kreisi, jo mašīna taisnā ceļā devās grāvja virzienā.

Vīrs: “Ko tu rausties uz ceļa?”

Es: “Es iemigu.”

Kaut kas tāds ar mani gadījās pirmo reizi. Nekad vairs nebraukšu, ja jutīšos tik miegaina, jo tagad saprotu, ka tādās reizēs sevi grūti nokontrolēt.