Kā pa murgu

Bijām nolēmuši, - ja tēvs nevarēs neko ieēst un iedzert arī šodien (sesto dienu pēc kārtas), sauksim ātros. Covid-19 vīruss sešu dienu laikā viņu no staigājoša bija pārvērtis par nevarīgu “dārzeni”, kas guļot nespēja pacelt pat rokas. Tēvs pats jau lūdzās, lai ved uz slimnīcu, jo ārprātīgi sāpot viena kāja. Domāju, ka uz nervu pamata un Parkinsona slimības ietekmē, viņa muskuļi bija ārkārtīgi savilkti. Varbūt tāpēc nespēja norīt ne barību, ne ūdeni.

No lielā uztraukuma māte aizmirsa uz slimnīcu līdzi iedot sagatavoto somu ar mantām un dokumentiem, tāpēc man nācās braukt uz Infektoloģijas centru, lai nodotu to apsargam.

Vakarā māsiņa piezvanīja no tēta telefona un pielika viņam to pie mutes. No teiktā pusi sapratām, pusi ne, bet vismaz cerējām, ka viņam iedotas pretsāpju zāles.

Sestdienas un svētdienas slimnīcā ir vissmagākās dienas, jo strādā tikai dežurārsts. Vai tēvs tās izturēs?