Personiskā iezīme

Atjaunojot informāciju savā CV, pajautāju dēlam: “Kādu, tavuprāt, personisko iezīmi es varētu norādīt?”

Dēls momentā atbildēja: “Nestandarti motivēta savam vecumam.”

Vīrs uzdeva pretjautājumu: “Un kāda tad ir standarti motivēta?”

Lūzuma pazīmes

Redzu, kā pēdējie mēneši salauzuši meitas vēlmi savu nākotni veltīt medicīnas nozarei. Nemitīgā spriedze, nogurums, prasību maiņa, viens pēc otra sekojošie eksāmeni, RSU vadības attieksme, jaunie rezidentūras noteikumi…

Cik cerīgi iestājās pirmajā kursā, tik bezcerīgi jūtas piektajā, jo nav jau teikts, ka tajā specialitātē, kurā viņa vēlētos nākotnē strādāt, pēc gada rezidentūrā tiks nodrošināta pat viena studiju vieta. Uz tām specializācijām, kas neinteresē, pilnīgi saprotu, ka meitai nav vēlme iet. Arī man kā skolotājai, ja tiktu piedāvāts papildus iegūt specialitāti tādā mācību priekšmetā, kas man neinteresē, es nemaz nepiekristu.

Vēl medicīnas studenti sešu studiju gadu laikā nedrīkst saslimt. Līdzko saslimšot, būšot jāņem akadēmiskais gads, jo kavēt nedrīkst nevienu nodarbību. Februāra sākumā pēc brīvprātīgā darba Stradiņa slimnīcā, meitai parādījās kovida simptomi. Viņa speciāli negāja uz laboratoriju nodot analīzes, lai pozitīva kovida testa dēļ nebūtu jāņem akadēmiskais gads. Labi, ka tās dienas, kurās slikti jutās, iekrita nedēļas nogalē ar attālinātām lekcijām.

Nespēju dot padomu un rast pretargumentus meitas stāstījumam par ārstu/rezidentu darbu, kad 160 stundu vietā mēnesī nākas strādāt ap 300 stundām. Mūsdienu jaunatni, kas divus gadus baudījusi frīlancera dzīvi, vadoties pēc principa “dari, ko vēlies un dari, kad vēlies”, nākotnē būs grūti iejūgt astoņu un vairāk nonstopa stundu darba ritmā.