Smadzenes sacaurumotas kā sieram

Nekad ar sava stāva pretējo kaimiņieni nebiju pārmijusi vairāk par dažiem teikumiem. Šodien viņa man apjautājās, vai netraucējot televizors, kas citreiz paliek runājam pat naktī, kad viņa iemiegot. Teicu, ka pārāk netraucē, kaut mani vienmēr ir tracinājušas krievu ziņas vai propagandas stilā veidotās pārraides, kas pēdējā gada laikā dzirdamas aiz sienas. Kā pati atzinās, esot pieslēgusies Krievijas TV, un visi viņai zināmie krievi arī skatoties Krievijas pārraides (100% nelegāls pieslēgums), jo Latvijas televīzija nerādot taisnību, bet to, ko vēlas, lai cilvēki dzirdētu.

Te būs daži kaimiņienes sacaurumoto smadzeņu murgi: “Vai zināt, ka Krievija jau uzvarējusi karā? Ukrainā nogalināti 100 000 karavīri, bet Krievijā tikai 10 000, tāpēc Ukrainā vairs nav kas karo, un tiekot iesaukti armijā pat 15 gadus veci jaunieši…”

Iepriekš biju domājusi, ka kaimiņiene Latvijā no Krievijas iebraukusi 70-tajos vai 80-tajos gados, kad atvērās trikotāžas kombināts “Ogre”. Kā izrādās, viņa mūsu valstī dzīvo no 8-u mēnešu vecuma, un tagad viņai pāri 70. Visa dzīve pavadīta Latvijā, bet domas tik un tā grozās ap un par Krieviju. Skumji. Lūk, ko nodarījusi iespēja Latvijas skolās mācīties krievu valodas plūsmā. Tika radītas vairākas pret Latviju netolerantas krieviski runājošo paaudzes.

Kaimiņiene apbižotā balsī: “Jūs jau nezināt, kā te Latvijā jūtas krievi…” Zinu gan, kā jūtas krievi, jo mana vīramāte ir krieviete un visi viņas radi arī. Un visi viņi dzīvo Rēzeknes apkaimē. Un visi viņi skatās krievu TV. Un liela daļa no viņiem nemāk latviešu valodu, kaut nodzīvojuši Latvijā visu dzīvi. Un es vienmēr izvairos ar viņiem runāt par politiku vai par vēlēšanu rezultātiem, jo mūsu domas nekad nesakrīt.

Pretjautājums – vai krievi vispār zina, kā Latvijā jūtas latvieši?

Kārtējo reizi pārliecinājos, ka latvieši un krievi ir pilnīgi atšķirīgas mentalitātes, tāpat kā Amerikā baltie un nēģeri.