 |
Pasaku, kuru tev tūlīt pastāstīšu, dzirdēju, kad biju pavisam maza meitene. Toreiz Ziemassvētkos līdz ar piparkūku un egļu smaržu mūsu mājā ienāca brīnums. Tas ienāca agri no rīta, līdzko atvēru ārdurvis. Tu droši vien pasmaidīsi un teiksi, ka brīnumam nav kāju, un tas nekur nevar ienākt. Bet mūsu brīnums staigāja, jo pie ārdurvīm bija atstājis glītu auduma zābaciņu, pie tam - pilnu ar gardumiem. Kad pēdējais gardums ieceļoja manā mutē, zābaciņa purngalā atradu salocītu papīra lapiņu. Grasījos līdz ar krāsainajiem konfekšu papīrīšiem to izsviest atkritumu kastē, taču manu uzmanību piesaistīja melnie ķeburi, kas noklāja papīra lapiņu no vienas malas līdz otrai. Kā vēlāk noskaidroju, tie bija burti. Lasīt vēl nemācēju, tāpēc palīdzību lūdzu māmiņai. Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju pasaku par Sniegbaltītes zābaciņu. |
|
***
Pirms daudziem, daudziem gadiem tālu, tālu Ziemeļos, kur cauru gadu snieg balts, pūkains sniegs, un pūš stindzinoši auksts ziemeļu vējš, dzīvoja Ziemassvētku vecītis. Patiesībā viņš tur dzīvo vēl joprojām, tikai toreiz vecītis bija nedaudz jaunāks, spēcīgāks un bez garas sirmas bārdas. Tātad dzīvoja Ziemassvētku vecītis savā Ledus pilī pavisam viens, taču garlaikoties viņam neatlika laika, jo darba vienmēr bija diezgan. Visa gada garumā viņš pierakstīja paklausīgo bērnu vārdus, bet pirms Ziemassvētkiem gatavoja viņiem dāvanas. Ar katru gadu paklausīgo bērnu saraksts kļuva garāks un garāks, tāpēc dāvanu kļuva arvien vairāk un vairāk. Ziemassvētku vecītis strādāja dienu un nakti, bet tā kā viņš vairs nebija nekāds jauneklis, ātri nogura un ar visiem darbiem viens pats vairs nespēja tikt galā. Kādu dienu vecītim radās doma pieņemt darbā palīdzi, kuras pienākums būtu šķirot vēstules un iesaiņot dāvanas. Domāts – darīts! Vecītis sagatavoja simts papīra lapiņas ar vēstījumu un palūdza ziemeļu vējam tās izkaisīt pa visu pasauli.
|
|
Tai pat laikā kādā karaļvalstī dzīvoja princese ar tik baltu ādu kā sniegs un tik melniem matiem kā ogle. Viņu sauca Sniegbaltīte. Lai arī skaistulei bija viss, ko vien var vēlēties – liela pils, krāšņas drēbes un kaimiņzemes princis par vīru, viņa skuma. Un šīs skumjas nemazināja pat fakts, ka daudzu gadu garumā princese tika atzīta par pasaules skaistuli. Skumjas radās no tā, ka Sniegbaltītei nebija ko darīt. Būdama princese, viņa augas dienas nīkuļoja bez darba, jo visu paveica kalpi un sulaiņi. Arī tai’ liktenīgajā vakarā Sniegbaltīte sēdēja pie loga un garlaicībā raudzījās, kā mēness gaismā virpuļo baltās sniegpārsliņas. Pēkšņi uz palodzes, līdzās viņas istabas logam, kopā ar sniegpārsliņām nolaidās aprakstīta papīra lapiņa...
|
|
