Līdzko Sniegbaltīte izlasīja Ziemassvētku vecīša vēstījumu, skumjas pagaisa kā nebijušas. Princesei radās cerība. Cerība būt noderīgai un kādam palīdzēt.

Dienu pirms svarīgās tikšanās Sniegbaltīte pārskatīja savu lielo drēbju skapi un bija izmisumā, jo viņai šķita, ka neviena kleita nav īsti piemērota darba intervijai. Viena bija par īsu, otra – par garu, trešā – pārāk koša. Sniegbaltīte griezās pēc padoma pie kaimiņzemes princeses Pelnrušķītes, kura skaitījās pasaulē modernākā un stilīgākā princese. Pelnrušķīte Sniegbaltītei ieteica savu stila konsultanti Feju, kas praktizējās balles tērpu buršanā. Ar Feju Pelnrušķīte bija pazīstama kopš tās dienas, kad viņas netīrās, ar pelniem notraipītās skrandas pārtapa par pasakainu balles tērpu, bet vecās, iznēsātās koka tupeles - par kristāla kurpītēm.

Tiklīdz Feja ieraudzīja Sniegbaltīti, viņa uzreiz saprata, kāds tērps izceltu melnmataino skaistuli. Feja Sniegbaltītei uzbūra zilu kleitu ar baltu sniegpārsliņu rotājumu un ugunīgi sarkanām podziņām. Kleitai tika pieskaņoti eleganti auduma zābaciņi.

Uz darba interviju, gluži kā uz konkursu, bija ieradušās simts skaistules. Ziemassvētku vecītis visas ieaicināja savā Ledus pilī un paziņoja, ka uzvarēs tā pretendente, kura spēs atbildēt uz šādu jautājumu: “Ziemassvētkos jāapsveic 100 bērni, bet dienu pirms svētkiem atklājas, ka dāvanu maisiņi ir tikai 99. Tas nozīmē, ka vienu dāvanu nav iespējams iesaiņot. Kā šādā situācijā rīkotos Ziemassvētku vecīša palīdze?”

Skaistules domāja, domāja, bet atbildēt nespēja. Kad pienāca Sniegbaltītes kārta, viņa teica: “Es dāvanu ieliktu savā skaistajā zābaciņā, kura baltā krāsa izstaro gaišumu, zilā – ziemas saltumu, bet sarkanā – mīlestību.” Ziemassvētku vecītim atbilde iepatikās, un viņš Sniegbaltīti iecēla par savu palīdzi. Tā viņa pie Ziemassvētku vecīša stādā vēl šobaltdien'.

Vai tagad tu saprati, kā pie manām ārdurvīm nokļuva zābaciņš, pie tam - pilns ar gardumiem?