No 5 zirņiem piešķiru

Romāns patiks tiem, kurus kalni pievelk gluži kā ar magnētu. Lasīju laikā, kamēr atpūtos Melnkalnē. Kalnu tuvums un brīnišķīgās ainavas palīdzēja labāk izjust grāmatā aprakstīto kalnu “garšu”.

Pjetro tēvs un māte auguši līdzās kalniem, taču dzīve iegrozījusies tā, ka viņi pārcēlušies uz Milānu. 1984. gadā, kad Pjetro ir 11 gadus vecs, vecāki nolemj vasaru pavadīt nelielā Itālijas Alpu kalnu ciematā Grana, kurā palikuši vien četrpadsmit pamatiedzīvotāji. Te Pjetro iepazīstas ar tāda paša vecuma puiku Bruno, kas kalnos gana govis. Kaut gan puiši uzauguši atšķirīgās vidēs, kopīgās rotaļas kalnu apvidū abus vieno ilgstošā draudzībā. Tā viņi satiekas katru vasaru līdz 16 gadu vecumam. Pēc tam draudzībā iestājas ilgstoša pauze. Pjetro uzņem dokumentālas filmas (arī par kalniem), bet Bruno strādā par celtnieku, kalnos mūrējot mājas. Pjetro ir tas, kurš nāk un iet, bet Bruno ir īstens kalnietis - tas, kurš paliek.

Nākamo reizi ceļi satiekas, kad abiem vīriešiem jau 31. Un nebūt nav tā, ka viņi satiekas netīšām. Viņus saved kopā kāds nopietns iemesls. Tagad, kad abi ir pieauguši, Pjetro tiek dota iespēja labāk iepazīt Bruno un, lai gan tas skan paradoksāli, bet, iepazīstot Bruno, viņš iepazīst arī savu tēvu. “(..) man ir bijuši divi tēvi: viens -  svešinieks, ar kuru pilsētā biju nodzīvojis kopā divdesmit gadus, bet pēc tam vēl desmit gadus biju nodedzinājis visus tiltus, lai mēs vairs nesatiktos, un otrs – kalnu tēvs, tas, kuram biju uzmetis tikai skatienu, tomēr tik un tā iepazinis labāk, cilvēks, kurš mani bija vedis pa kalnu takām, kurš mīlēja ledājus.”

Grāmatas beigās autors raksta, ka “šis stāsts ir veltīts draugam, kurš mani iedvesmoja, vedot uz vietām, uz kurām neiet takas.” Domāju, ka grāmata veltīta ne tikai kalnietim Bruno, bet arī Pjetro tēvam, kas mazajam zēnam, kaut tas tajā laikā neapzinājās, ierādīja mīlestību pret kalniem. Un katram šī mīlestība pret kalniem izpaudās savādāk.

 

Citāti

“Ja brīdis, kad tu iegremdējies upē, ir tagadne (..), tad pagātne ir ūdens, kas tev jau patecējis garām, tas, kas plūst lejup un vairs tev neko neglabā, neko nesola, bet nākotne ir ūdens, kas vēl nāk no kalniem, un tas nes briesmas un pārsteigumus. Pagātne ir lejtecē, bet nākotne – augštecē. (..) Lai kas arī būtu liktenis, tas mīt kalnos, kuri slejas mums virs galvas.”

“(..) ikvienam kalnos esot sava mīļākā vieta, kāda ainava, kas viņam atbilst un rada labsajūtu.”

“(..) klusums divu cilvēku starpā ir visu likstu cēlonis.”

“(..) mājās palikušajiem nav iespējams nodot sajūtas, kas gūtas kalnu augstumos.”

“Pieaugušajam bērnībā mīlētas vietas var likties pavisam citādas, tās var sagādāt vilšanos vai arī atgādināt par to, kas vairs neesi, un uzdzīt lielas skumjas.”

“(..) ledājs ir aizgājušo ziemu atmiņa, tā ir atmiņa, kas negrib aizmirsties.”

“(..) pārgājieni (..) dodot iespēju pārdomāt dzīvi.”

“(..) visi kalni kaut kādā ziņā ir līdzīgi (..). Vietā ir kaut kas tāds, kas glabā tavu stāstu. Ko tu atsvaidzini atmiņā ik reizi, kad tur atgriezies. Šāds atmiņu kalns var būt tikai viens visā mūžā, un salīdzinājumā ar to visi pārējie ir vien sīki pauguri – pat tādi milži kā Himalaji.”

“(..) reizēm, lai spertu soli uz priekšu, ir jāpakāpjas soli atpakaļ. Ja vien tev pietiek pazemības to izdarīt.”