Tik ilgi nebiju lasījusi nevienu grāmatu. Aptuveni gadu tā nogulēja uz mana guļamistabas galdiņa. Ik reizi, kad slaucīju putekļus, nosolījos, ka noteikti jāizlasa līdz galam, jo varbūt grāmatas beigās būs īstā sāls, kāpēc tā esot tik populāra.

Pērkot uzķēros uz anotācijā rakstītā, ka autors ilgus gadus praktizējies kā psihiatrs. Iedomājos, ka grāmata būs zinātniska, nevis garlaicīgs romāns, kura sižetu var izstāstīt vienā teikumā, proti, – psihiatram Hektoram bija iestājusies pusmūža krīze, un, lai mainītu kaut ko savā ikdienas rutīnā, viņš sāka krāpt sievu ar gados jaunāku mīļāko. Var jau būt, ka autors ir ļoti labs psihiatrs, bet kā rakstnieks, nu galīgi neizdevies.

Lai arī grāmata kopumā nepatika, tajā tomēr bija lasāmi arī vērtīgi citāti, par kuriem piešķīru trešo mazo zirnīti.

 

Citāti

 

Pusmūža krīze

“(..) tipiska pusmūža krīzes pazīme – cilvēks sāk domāt par sev vēl atvēlēto laiku (..).”

“(..) ideja par jaunas dzīves sākumu savā ziņā ir viena modernās pasaules slimība, jo vairākums mūsu senču līdz šim krīzes vecumam vienkārši nenodzīvoja. Un pat ja nodzīvoja, viņi tik un tā nevarēja mainīt savu dzīvi, jo kādam taču arī jādzen govis no ganībām.”

“(..) tukšās ligzdas sindroms ir vēl viena šausminoša modernās pasaules slimība (..). Agrāk ligzdas pamešanu pieredzēja mazāk ļaužu tā iemesla dēļ, ka tad, kad putnēni izauga gana lieli, vecie putni jau paši bija aizlidojuši aizsaulē.”

 

Panākumi un laime

“(..) atrašanās galvgalī nebūt nenozīmē laimi, jo visam sava cena. Viena no tām – stress, ko iemantojam, nemitīgi dzenoties uz priekšu, lai saglabātu līderpozīcijas. (..) cilvēki ļoti ātri pierod pie noteikta panākumu līmeņa un daži vienkārši vairs nespēj raudzīties uz tiem, kurus reiz apsteiguši (..) vai nespēj pat parastu tenisa uzspēlēšanu draugu lokā nepārvērst cīņā uz dzīvību un nāvi (..).”

“Ievērojams dzīves līmeņa pieaugums iesākumā iedarbojas kā laimes dopings, taču, līdzko cilvēks pie tā pierod, viņš dažu mēnešu laikā atkal pārvēršas ierastajā kurnētājā.”

“(..) laime un nelaime ir relatīvi jēdzieni.”

“Viņam mugurā ir vairākas minimālās algas!”

 

Sieviete un vīrietis

“Nereti viņi dodas prom pie jaunākām sievietēm. Tām, kas uzlūko viņus dievinošām acīm un kas nepazina viņus tad, kad šie vīrieši klupdami krizdami vēl tikai spēra savus pirmos nedrošos soļus lielajā dzīvē.”

“Sākt visu no jauna, varbūt kļūt laimīgākiem (..). Taču tas arī nozīmē pazaudēt uz mūžiem kaut ko nenovērtējamu. Sievieti, kas pazīst mani kā neviens cits, kas mani mīl – vai vismaz mīlēja agrāk – ar visiem maniem trūkumiem. Nevis kaut kāda jauna čiepa, kura mani apbrīno, kura ir iemīlējusies manās labajās īpašībās un kurai es, bez šaubām, kādu dienu likšu smagi vilties.”

“(..) nesolīt sievietei neko nav gluži tas pats, kas patiešām apsolīt neko, jo, ja vīriešiem šķiet, ka pietiek vienkārši neko nesolīt, tad sievietēm nereti šķiet, ka jau tas vien ir iemesls sapņot (..).”

“(..) sieviešu vajadzība sapņot par nākotni ir tikpat spēcīga un nenomācama kā vīriešu iekāre.”

“(..) ja dzīvesbiedrs visu dienu uzklausījis citu likstas, viņam ir jāatpūšas no saskarsmes, gluži kā pārkarsušam dzinējam, kam jāļauj atdzist.”

 

Personība

 “Ja cilvēks ir skumjš vai saērcināts, atmiņā pārsvarā ataust tieši tās pagātnes ainas, kas šīs emocijas uzjunda vēl vairāk.”

“(..) personību nevar mainīt, taču, pat nedaudz mainot savu spriešanas veidu, var izvairīties no veco kļūdu atkārtošanas.”

“Noliegums ir atteikšanās saskatīt kaut ko acīmredzamu sevī vai ārpus sevis, jo atzīt to būtu neizturami.”

“Apspiešana – tas ir tad, kad jūs nomācat kādu nepatīkamu emociju, piemēram, dusmas. Nomākt nav tas pats, kas kontrolēt savas dusmas.”

 

Darbs

“Vienaldzīga attieksme pret sava darba rezultātu ir viena no profesionālās izdegšanas sindroma pazīmēm.”