Biju gaidījusi ko vairāk, jo iedomājos, ka astoņas pie galda sēdošās sievietes savstarpējās sarunās atklās smieklīgas un arī bēdīgas savas dzīves situācijas, dalīsies pārdomās par attiecībām ar pretējo dzimumu un pasmiesies par sievišķīgām vājībām. Taču izrādē tika izstāstīts pavisam ikdienišķs vienas sievietes dzīvesstāsts. Kāpēc ikdienišķs – tāpēc, ka kaut ko līdzīgu piedzīvojušas vismaz 30% latviešu (un ne tikai latviešu) sievietes. Un tieši šī iemesla dēļ stāsts vairs nešķiet interesants.

Lai lubene piesaistītu gan skatītāju, gan devītā personāža – meitenes – uzmanību, režisors to liek stāstīt nevis vienai aktrisei, bet astoņām. Viņas piedalās tādā kā stāsta sacerēšanas spēlē. Ar humoru, strīdiem, pārliecināšanu un temperimentu katra pa mazam bišķītim stāstījumā ienes savu artavu. Visas aktrises (arī meitene) šo spēli nospēlē teicami.

Pavisam negaidīts man šķita izrādes noslēgums. Kaut kas pilnīgi no citas operas, jo savā prātā to vēl joprojām nespēju savienot ar dzirdēto dzīvesstāstu. Proti, visas astoņas aktrises kaut ko dažas minūtes rakstīja uz baltas papīra lapas, bet pēc tam uzrakstīto nolasīja skaļi. Un šīs pēdējās 5 izrādes minūtes mani burtiski saviļņoja, jo katra aktrise dažos teikumos mums izstāstīja kādu savas bērnības patīkamāko mirkli. Un tieši tad es sapratu, ka biju gaidījusi šāda veida izrādi nevis to, ko dzirdēju iepriekš.

Vēl jāpiemin, ka izrādē daži dialogi ir krievu valodā, un tie netiek tulkoti, tāpēc krievu valodas nezinātāji var arī nesaprast.

Izrādei piešķīru 3 zirņus, bet ceturto mazo zirnīti iedevu par pēdējām 5-ām izrādes minūtēm.