Krievijas – Ukrainas karš (1. diena)

Vakar pa dienu ASV izlūkdienesti brīdināja, ka tuvāko 48 stundu laikā Krievija var iebrukt Ukrainā. Nevarēju ilgi aizmigt, tāpēc pusnaktī, kad Latvijas masu mēdiji jau dusēja, Ukrainas ziņu portālā uzgāju prezidenta Volodimira Zelenska emocionālo uzrunu Krievijas tautai ar aicinājumu atturēt valdību no kara sākšanas.

No rīta pamostoties, mani sagaidīja šaušalīga ziņa - Putins devis pavēli iebrukt Ukrainā.

Visu dienu neatgāju no datora, sekodama līdzi notikumu gaitai. Nespēju domāt ne par ko citu, kā tikai par to, kā jūtas nevainīgie cilvēki, kas ierauti vecā marazmātiķa spēlē. Nezinu, kā šodien būtu vadījusi stundas, ja nāktos iet uz skolu. Mani savā ziņā izglāba kovids.

Kad krievu armija, kas virzījās no Baltkrievijas teritorijas puses, ieņēma Černobiļas atomelektrostaciju, sāku jau domāt, ka tā ir paredzēta gluži kā sarkanā poga tādam gadījumam, kad Ukrainai nāks palīgā citas valstis. Putins savā runā solīja, ka tas var novest pie sekām, kādas nekad nav redzētas.

P.S. Uzbrukumu ukraiņu tautai uztveru ļoti personīgi, jo mans uzvārds nācis no Ukrainas.