|
Porto un tās apkārtne Nelielā pilsētiņa Porto (Porto) atrodas salas rietumu piekrastē. Viens no tās galvenajiem apskates objektiem ir vecais Dženovas sargtornis, kas iekārtojies akmeņainas klints virsotnē. Šādi sargtorņi Korsikā sastopami vairāki desmiti.
Ja pareizi atceros, tad Porto līcī dzīvo apmēram 500 pastāvīgie iedzīvotāji.
Porto līcis, pateicoties Skandolas dabas rezervāta (Réserve Naturelle De Scandola) klintīm, iekļuvis UNESCO dabas un pieminekļu sarakstā. Dabas parks, kas dibināts 1975. gadā, aizņem gandrīz 40% salas. Lai rastos priekšstats par daudzkrāsainajām klintīm, tirgīzzilo ūdeni un dabas daudzveidību, labos laika apstākļos tiek piedāvāts 3-4 stundu brauciens ar kuģīti. Vienam cilvēkam tas izmaksā apmēram 35-40 eiro. Tā kā nakts nebija gulēta, jo lidostā vajadzēja ierasties pulksten trijos, kuģīša šūpošanās viļņos, dēlu iemidzināja. Ekskursijas beigās nosmējos, ka dēls šīs 3-4 stundas pa 40 eiro ir saldi nogulējis.
Izvēlējos fotogrāfiju, kurā redzamas klintis ar dažādu krāsu iežiem. Centrā, galvu paslējis pret debesīm, saulē laiski gozējas iežu lauva.
Dažus kilometrus no Porto, braucot pa lielceļu uz Ajačo (Ajaccio) pusi, slejas iespaidīgas sarkanās klintis Les Calanche. Mums bija iespēja izkāpt no autobusa un noiet kājām apmēram kilometru. Tikai jāuzmanās no garām braucošajām mašīnām, jo ceļš ļoti šaurs un gājējiem nav paredzēts.
Lai rastos iespaids, cik klintis ir lielas, ar sarkanu ovālu apvilku pa ceļu braucošās mašīnas.
Kādas sarkanās klints virsotnē izveidojies sirdsveidīgs caurums.
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Lai ceļojuma apraksts būtu pilnīgāks, izmantota internetā uzietā Korsikas karte.
Korsikas nacionālais simbols ir Mora (Maura) galva, bet ēdiens, kas noteikti būs kā suvenīrs no šīs salas, ir ēdamo kastaņu (chataigne) cepumi. Jāatzīst, ka pēc garšas ne ar ko neatšķiras no parastajiem cepumiem.
Acīs krita salas pilsētnieku nevīžība un netīrība. Mums tomēr pierasts, ka pilsētas centrā vai privātmāju pagalmos izravētas puķu dobes, nopļauta zāle, apgriezti krūmi, sagrābtas pērnās lapas. Te tā nav. Izskatās, ka viss pamests savā vaļā. Pilnīgi normāli, ja pagalmos (pat viesnīcas!) mētājas gružu un nederīgo celtniecības materiālu kaudzes. Tā kā suņi pa ielām skraida brīvā vaļā, nemitīgi jāskatās zem kājām, lai neiekāptu sūdu čupā. Pilnīgs pretstats vasarā redzētajam Alpos, kur katra māja un pagalms bija perfektā kārtībā.
Braucot pa kalnu un raugoties uz ielejā paliekošo pilsētiņu nodomāju, ka šīs mazās mājiņas ir garāžas vai kādi šķūnīši. Tomēr tā nav. Tie ir kapi, kur katrai ģimenei uzbūvēta sava kapliča.
Mana versija, ka uz balkona uzbūvētās būdiņas ir krāmu vai malkas noliktavas. Kad atgriezāmies Latvijā, kādā no ekskursiju aprakstiem izlasīju, ka tās varētu būt tualetes, jo vecās ēkas celtas laikos, kad nebija ūdensvada un kanalizācijas.
Vienai ēkai pamanīju interesantu ūdens noteku no balkona.
Krievijā populāri mājas krāsot zilā krāsā ar īpašu nodomu, jo mušām nepatīk šī krāsa. Korsikā logu un durvju slēģi daudzām mājām arī bija zilā krāsā, bet pārsvarā tomēr brūni.
Tāpat kā Līgatnē smilšakmens iežos izraktās alas kalpo kā pagrabi, Bonifačo kaļķakmens iežos izraktās alas kalpo kā garāžas.
Vairākās vietās redzējām vīriešu bariņus, kas brīvo laiku pavadīja, ar smagām metāliskām bumbām spēlējot Petanku. Fotogrāfijā redzamās sarūsējušās metāla bumbas mētājās pie kāda autoceļa krodziņa.
Korsikā aprīļa beigās ziedēja viss iespējamais: īrisas, pusdienziedes, Alpu vijolītes, magones, krokusi (mežā), ceriņi, dažādi augļu koki un daudzi nepazīstami augi.
Augi sarkano klinšu pakājē.
Filitozi muzeja darbiniece, kas runāja krievu valodā, teica, ka šis augs ir lāča ķiploks.
Šādi augi sastopami Korsikas kalnainajos mežos.
Pirmo reizi redzēju spirālveidīgus ziediņus. Nosaucu tos par gliemezīšiem.
Pērnā gada mandarīni karājas kokā līdzās jaunajiem mandarīnu ziediem.
|