|
Bonifačo Bonifačo (Bonifacio) – pilsēta, kas atrodas tikai 12 km no Sardīnijas salas. Bonifačo izveidojusies līcī, ko ieskauj baltas kaļķakmens klintis. Uz klintīm slejas arī vecpilsēta. Lai nebūtu jākāpj kalnā, uz vecpilsētu tiek piedāvāts brauciens ar tūristu autovilcieniņu. Ja vēlas apskatīt balto klinšu veidojumus, alas, tirgīzzilo ūdeni, Aragonas karaļa kāpnes (redzamas tikai no jūras puses) un daudzstāvu mājas, kas slejas līdz ar klints malu, vērts izbraukt ekskursijā ar kuģīti.
Baltās kaļķakmens klintis, kas redzamas brauciena laikā no kuģīša.
Bavellas pāreja Bavellas pāreja (Col de Bavella) ir kalnu un meža takas ar lieliskām ainavām (aptuvenā atrašanās vieta kartē apzīmēta ar sarkanu punktu). Ekskursijas grupa piedāvāja pārgājienu pa meža taku līdz Caurajai klintij (U Tafonu di u Cumpuleddu).
Bastija Bastija (Bastia) – mūsu ceļojuma sākums un beigas. Tā ir galvenā ostas un tirdzniecības pilsēta. Te satiekas vairākas prāmju līnijas, kas Korsiku savieno ar cietzemi.
Prāmis ar multeņu tēliem.
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Lai ceļojuma apraksts būtu pilnīgāks, izmantota internetā uzietā Korsikas karte.
Korsikas nacionālais simbols ir Mora (Maura) galva, bet ēdiens, kas noteikti būs kā suvenīrs no šīs salas, ir ēdamo kastaņu (chataigne) cepumi. Jāatzīst, ka pēc garšas ne ar ko neatšķiras no parastajiem cepumiem.
Acīs krita salas pilsētnieku nevīžība un netīrība. Mums tomēr pierasts, ka pilsētas centrā vai privātmāju pagalmos izravētas puķu dobes, nopļauta zāle, apgriezti krūmi, sagrābtas pērnās lapas. Te tā nav. Izskatās, ka viss pamests savā vaļā. Pilnīgi normāli, ja pagalmos (pat viesnīcas!) mētājas gružu un nederīgo celtniecības materiālu kaudzes. Tā kā suņi pa ielām skraida brīvā vaļā, nemitīgi jāskatās zem kājām, lai neiekāptu sūdu čupā. Pilnīgs pretstats vasarā redzētajam Alpos, kur katra māja un pagalms bija perfektā kārtībā.
Braucot pa kalnu un raugoties uz ielejā paliekošo pilsētiņu nodomāju, ka šīs mazās mājiņas ir garāžas vai kādi šķūnīši. Tomēr tā nav. Tie ir kapi, kur katrai ģimenei uzbūvēta sava kapliča.
Mana versija, ka uz balkona uzbūvētās būdiņas ir krāmu vai malkas noliktavas. Kad atgriezāmies Latvijā, kādā no ekskursiju aprakstiem izlasīju, ka tās varētu būt tualetes, jo vecās ēkas celtas laikos, kad nebija ūdensvada un kanalizācijas.
Vienai ēkai pamanīju interesantu ūdens noteku no balkona.
Krievijā populāri mājas krāsot zilā krāsā ar īpašu nodomu, jo mušām nepatīk šī krāsa. Korsikā logu un durvju slēģi daudzām mājām arī bija zilā krāsā, bet pārsvarā tomēr brūni.
Tāpat kā Līgatnē smilšakmens iežos izraktās alas kalpo kā pagrabi, Bonifačo kaļķakmens iežos izraktās alas kalpo kā garāžas.
Vairākās vietās redzējām vīriešu bariņus, kas brīvo laiku pavadīja, ar smagām metāliskām bumbām spēlējot Petanku. Fotogrāfijā redzamās sarūsējušās metāla bumbas mētājās pie kāda autoceļa krodziņa.
Korsikā aprīļa beigās ziedēja viss iespējamais: īrisas, pusdienziedes, Alpu vijolītes, magones, krokusi (mežā), ceriņi, dažādi augļu koki un daudzi nepazīstami augi.
Augi sarkano klinšu pakājē.
Filitozi muzeja darbiniece, kas runāja krievu valodā, teica, ka šis augs ir lāča ķiploks.
Šādi augi sastopami Korsikas kalnainajos mežos.
Pirmo reizi redzēju spirālveidīgus ziediņus. Nosaucu tos par gliemezīšiem.
Pērnā gada mandarīni karājas kokā līdzās jaunajiem mandarīnu ziediem.
|