Vientuļās mātes

Lasot grāmatu par Montesori pedagoģijas metodēm (skatīt šeit), uzdūros interesantam faktam, proti, kad Marija Montesori gaidīja bērnu, viņu pameta dzīvesbiedrs. Sabiedrības un ģimenes, īpaši mātes spiediena dēļ, viņa savu bērnu atdeva audžuģimenei. Tikai pēc mātes nāves Marija paņēma nu jau 14 gadu vecumu sasniegušo puisi pie sevis. Vai nešķiet dīvaini – propagandēt audzināšanas un mācīšanas metodes, kaut pati nav audzinājusi savu bērnu.

Lasot par šo ne tik gaimojošo Marijas dzīves faktu, atcerējos, ka līdzīgā situācijā bija iekūlusies arī mana mīļākā bērnu rakstniece Astrida Lindgrēne (tas aprakstīts Mudītes Treimanes grāmatā “Astridas Lindgrēnes darbi un nedarbi”). 19 gadu vecumā viņa kļuva par vientuļo māti, tāpēc dēlu Larsu (sauktu arī par Lasi), uz trim gadiem, kamēr pabeidza mācības un sameklēja darbu, nācās atdot audžuvecākiem. Kā Astrida vēlāk izteikusies, skandāls Vimmerbijā, kur dzīvoja viņas vecāki, esot bijis lielāks nekā tad, kad šai vietai tika atņemtas pilsētas tiesības. Tik aizspriedumaini tika uztvertas vientuļās mātes.

Sadalītās brīvdienas

Valstī noteikta oficiāla brīvdiena, kas atstrādāta iepriekšējā sestdienā, taču meitai RSU Medicīnas fakultātē tieši šodien pulksten 15.00 bija paredzēts eksāmens. Līdz ar to piecu brīvdienu vietā, ko varējām pavadīt laukos, mūsu ģimenei atvēlētas tikai divas.

Teic, kur zeme skaistākā, - tur, kur smilgas zied…*

* Alfrēda Krūkļa vārdi, Raimonda Paula mūzika. Dziesma no filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”.