Vispārīga informācija

 

Pateicoties tumšajiem kokiem, kas blīvi “apjozuši” apkārtnes kalnus, Balkānu reģiona valsts ieguvusi nosaukumu Crna gora, kas tulkojas kā Melnais kalns. Mūsdienās Melnkalne tiek dēvēta arī labskanīgajā itāļu vārdā Montenegro.

Šajā fotogrāfijā labi redzami “melnie kalni”, bet to pakājē pie jūras iekārtojusies kūrortpilsēta.

 

Pēc 2. pasaules kara Melnkalne tika iekļauta Dienvidslāvijas republikas sastāvā, kurā bez tās vēl ietilpa Bosnija un Hercegovina, Horvātija, Maķedonija, Serbija, Kosova un Slovēnija. 2006. gadā Melnkalne tika pasludināta par neatkarīgu valsti.

 

Naudas vienība - eiro. Tas gan nav tāpēc, ka kopš 2010. gada Melnkalne skaitās Eiropas Savienības kandidātvalsts. Agrāk Melnkalnes valūta bijusi Vācijas marka, bet, kad Vācija pārgāja uz eiro, arī Melnkalne pārgājusi uz eiro.

 

70% no visas valsts teritorijas aizņem kalni, meži un lauki. Kopumā valstī ir 5 nacionālie parki. Melnkalnes krastus apskalo Adrijas jūra. Ūdens jūrā silts – vasarā ap +26⁰C, bet ziemā +12⁰C. Peldēšanas sezona sākas maijā (tad peldoties maz) un turpinās līdz septembrim. Vasaras Melnkalnē ir karstas – bijuši gadi, kad temperatūra sasniegusi pat +47⁰C. Ziemā pie jūras apmēram +13⁰C, bet kalnu apvidos mēdz būt no -1⁰C līdz -7⁰C. 2007. gadā piedzīvota ārkārtas situācija, jo sniegs uzsnidzis visā valsts teritorijā. Savukārt septiņdesmito gadu beigās Melnkalnē bijusi spēcīga zemestrīce.

 

Valsts galvaspilsēta - Podgorica. Te ir arī universitāte, kurā vispieprasītākā esot svešvalodu fakultāte.

 

Rūpniecība attīstīta tikai galvaspilsētā. Derīgo izrakteņu nav. Zeme esot auglīga, tāpēc nav nepieciešams mēslojums. Te tiek audzētas vīnogas, granātāboli, citroni, apelsīni, mandarīni, arbūzi, melones, persiki, nektarīni, hurmas, āboli, bumbieri, zemenes un mellenes. Kaut gan visapkārt ir meži, sēnes uzturā lietojot maz, jo nepazīstot tās un tāpēc sēņošana nav populāra.

 

Bez lauksaimniecības cilvēki vēl pelna ar tūrismu. Bezdarba dēļ daudzi brauc strādāt ārpus valsts. Arī ciemati kļuvuši tukšāki. Liela daļa iekopj dārzu un laukos dzīvo tikai pa vasaru. Braukājot pa valsti, lopus gandrīz neredzēju. Gide teica, ka lopu kļuvis mazāk un vasarā (no jūnija līdz oktobrim) tie tiek dzīti ganīties kalnos – līdz pat 1800 metru augstumā.

 

Dzelzceļš ar 105 tuneļiem izveidots Dienvidslāvijas laikā. Redzējām vilcienu, kas izskatījās kā no tiem tālajiem laikiem. Savukārt garākais autoceļu tunelis (4180 m), ko cēluši slovāki, tiek izmantots no 2005. gada.

 

Gide atzina, ka, kaut gan trūkstot slimnīcas, celtniecība kūrortpilsētās koncentrējusies uz viesnīcām un apartamentiem. Aktīvajā tūrisma sezonā celtniecība kūrortpilsētās tiek pārtraukta, lai ar troksni netraucētu atpūtniekus.

 

Lai ciemats iegūtu nosaukumu, tajā bija jābūt baznīcai. Šobrīd kopumā salā saskaitāmas vairāk kā 3000 reliģiozās vienības – pārsvarā kristiešu. Piemēram, nelielajā Perast pilsētiņā ir pie 20 baznīcām.

 

Valstī dzīvo ap 720 000 iedzīvotāju. Pēdējos gados uz Melnkalni atbraukuši ap 100 000 imigrantu – krievi, ukraiņi, turki. Tas priekš vietējiem esot slikti, jo ceļas nekustamo īpašumu cenas. Piemēram, pilsētas dzīvoklī 1m² agrāk maksāja 1000 eiro, bet tagad – līdz pat 2000 eiro. Ja pilsētā vēlas nopirkt 50m² lielu dzīvokli, jāšķiras no 120 000 eiro.

 

Pensijā sievietes dodas 60 gados, bet vīrieši – 65-os gados. Sapratu, ka esot jābūt 40 gadu darba stāžam. Vidējais dzīves ilgums 75 gadi, taču kalnieši agrāk esot dzīvojuši līdz pat 100 gadiem.

 

Uz jautājumu, kāpēc Melnkalnē tik lielas ēdienu porcijas, gide atbildēja, ka agrākos laikos minimālais bērnu skaists ģimenē esot bijis 5 bērni. Lai kuplo ģimeni pabarotu, tika gatavots liels ēdiena apjoms. Tā tas esot iegājies līdz mūsdienām.

 

Skolas gaitas uzsāk no 6-iem  gadiem un pamatizglītība  (9-as klases) ir obligāta. Dienvidslāvijas laikos visus bērnus ģimene nemaz nesūtīja skolā, jo mājās bija vajadzīgi palīgi. Gidei un viņas māsai esot dažu gadu starpība, bet māte viņas abas 1. klasē palaidusi vienā gadā. Vienu dienu viena gājusi uz skolu, bet otru dienu otra gājusi uz skolu. Pēc kāda laika, kad tas tika atklāts, skola tādu radošu patvaļu tomēr aizliegusi.

 

Vasaras brīvlaiks ilgst no 15. jūnija līdz 1. septembrim, bet ziemas brīvlaiks - no 1. janvāra līdz 25. janvārim (gandrīz mēnesi). Parasti ziemas brīvlaikā bērni dodas uz kalnu nometnēm slēpot. Šogad sniegs uzsnidzis brīvlaika beigās, tāpēc valdība piešķīrusi vēl vienu brīvu nedēļu.

 

Melnkalnieši lieto gan kirilica burtus, gan latīņu burtus. Daļa vecākā gājuma melnkalniešu zina vienu vai otru rakstību, tāpēc abus rakstības veidus tagad nākas mācīties skolā 1. un 2. klasē. Ja pareizi atceros, tad dokumenti tiek pildīti ar latīņu burtiem.

 

Dabasskati skaisti, bet diemžēl ne visi tūristiem domātie apskates objekti ir atbilstoši sakopti, tai skaitā pludmales. Var redzēt, ka valstij grūtības ar naudu, bet iedzīvotājiem – ar čaklumu. Melnkalnieši paši par sevi iesmej, ka esot slinka tauta. Pāris no anekdotēm pierakstīju.

* Kāpēc kalnietim pie gultas divi akmeņi? Ar vienu pārbauda, vai logi ciet, bet ar otru – vai gaisma izslēgta.

* Visas slimības no darba. Nenomirsti jauns!

* Jāatpūšas pa dienu, lai naktī var gulēt.

* Ja vējš no olīvkoka nopūš olīvas, tad ir raža. Ja nenopūš olīvas – ražas nav.

* Не надо заработать  деньги, а надо найти деньги. (Nav jānopelna nauda, bet vajag sameklēt naudu.)

* Zivis peld divas reizes. Vienu reizi upē, bet otro reizi vīnā.

* Ja melnkalnietis pa ceļam, piemēram, uz darbu satiek draugu, sarunāto tikšanos var nokavēt pat 30 minūtes. Ja līs lietus, var neatnākt uz tikšanos vispār.

 

Tamdēļ, ka melnkalniešiem patīk paslinkot un atpūsties, viņiem ir daudz svētku. Vieni no gaidītākajiem – Ziemassvētki. Tajā dienā melnkalnieši iecep kūkā monētiņu. Visi ciemiņi kūku lauž pa gabaliņiem. Kam tiek monētiņa, tas visu gadu būs laimīgs.

 

 

Apskates objekti kartē ir sanumurēti.

 

 

1. Lovćen kalns

 

Lovćen ir kalns un nacionālais parks Melnkalnes dienvidrietumos. 

 

 

 

Kalnu panorāma no Lovćen kalna virsotnes.

 

1749 metrus augstajā Lovćen kalna virsotnē slejas majestātisks Mauzolej Njegoš (Njegoša mauzolejs) – melnkalniešu nacionālās neatkarības simbols. Petars Njegošs (1813-1851) bija valdnieks, bīskaps, filozofs un dzejnieks, kas iedvesmoja tautu, lai tā nepakļautos Osmaņu impērijai. Viens no slavenākajiem darbiem, kas skolēniem jālasa vēl joprojām (gide gan atzina, ka valoda ļoti sarežģīta) – “Gorski Vijenac” (Kalnu vainags). Te gluži kā mūsu eposā “Lāčplēsis” tiek atspoguļota cīņa starp labo un ļauno (cīņa ar osmaņiem).

Mainoties varām, Petara Njegoša mirstīgās atliekas no kalna tika pārnestas uz ieleju, bet tad atkal uznestas kalnā. 70-to gadu sākumā, kad uzcēla mauzoleju, sarkofāgu novietoja pagrabstāvā. Mauzolejs veidots no akmens. Pie ieejas kā mājas svētība slejas divas apmēram 4-us metrus augstas sieviešu statujas: viena - māte, bet otra – meita. Māte vienu roku tur pie vēdera, simbolizējot dzīvības došanu, bet meita vienu roku tur pie krūtīm, simbolizējot mīlestību. Abām sievietēm priekšpusē novietota aka ar 4-as tonnas smagu vāku, jo aka ir vienīgais ūdens ieguves veids kalnos. Savukārt iekštelpā atrodas 28 tonnas smaga Njegoša skulptūra. Viņam klēpī atvērta grāmata, bet aizmugurē liels ērglis – varas simbols. Mauzoleja griesti rotāti ar tīru 24 karātu zeltu, kas ir dāvana no Itālijas.

Lovćen kalnā apmēram līdz 1660 metru augstumam ved serpentīna ceļš, bet, lai tiktu virsotnē, jāpievar 461 pakāpiens, tādā veidā interesentiem ļaujot izbaudīt kalniešu grūto ceļu. Apkārtnes panorāmu no kalna virsotnes var aplūkot bez maksas, bet, lai ieietu mauzolejā, jāmaksā. Mauzolejs no novembra līdz maijam slēgts, jo kalnu ceļus klāj sniegs.

Akmens mauzolejs.

 

Meita un māte.

Njegoša skulptūra.

Skatu laukums.

 

 

2. Cetinje

 

Cetinje ir valsts vēsturiskā galvaspilsēta, kas izvietojusies Lovćen kalna pakājē. Te atrodas Valsts prezidenta rezidence. 

 

Melnkalnes prezidenta rezidence Cetinjē.

 

Vērts apmeklēt nelielo Etnogrāfisko muzeju, kur pirmajā stāvā apskatei izlikti dažādi priekšmeti un darbarīki, bet otrajā stāvā - melnkalniešu tautas tērpu kolekcija.

 

 

Melnkalniešu pastaliņas – ādas apakšpuse, bet virspuse tamborēta.

Adīti cimdi ar dekoratīvām bārkstiņām un pērlīšu izšuvumu.

 

 

3. Lipska pećina

 

Lipska pećina ir ala, ko nejauši atklāja 1800-tajos gados, jo tajā iekrita suns. No sākuma domāja, ka parasta bedre, taču, rāpjoties ar degošām lāpām pa virvi lejā, sapratuši, ka atrasta liela ala. Alā ir 2,5 km garš kanāls un “zāles” ar stalaktītiem un stalagmītiem. Te caur dabiskām “piltuvēm” tek pazemes upe. Pētnieki ar bioloģisko vielu bija iekrāsojuši ūdeni citu kalnu alās un secināja, ka šīs pazemes upes ir vienotas.

Kopš 2015. gada alu gida pavadībā var apmeklēt tūristi. Te norit arī klasiskie koncerti.

Lipska pećina ala atrodas 5 km no Cetinjes. Uz alu no informācijas centra aizved ar tūristu vilcieniņu. Kad līst, ala piepildās ar ūdeni, tāpēc te ir mitrs, un  temperatūra visos gadalaikos turas ap +7⁰C.

Stalaktīti ir minerālu veidojumi pie alas griestiem, bet stalagmīti ir minerālu veidojumi uz alas grīdas. Fotogrāfijā pa kreisi redzams, ka abi minerālu veidojumi savienojušies.