Vecuma pasaule

Noskatījos 2020. gadā uzņemto slovēņu drāmu “Sanremo”, kuras galvenie personāži ir ar demenci slimi pacienti aprūpes pansionātā. Filma aizkustināja, jo galvenais varonis atgādināja manu tēvu. Viņam gan nav atmiņas zudums, bet parkinsonisms, taču tas lietu nemaina. Sava pasaule un vientulība arī tēva sejā ir jaušama.

Divu pansionāta iemītnieku saruna.

Duša: “Katra diena ir jauna diena. Mēs mostamies no rīta un sākam visu no jauna.”

Bruno: ”Kas beidzas, nevar sākties atkal no jauna.”

Pirmā filma, ko skatījos ar angļu subtitriem un pilnībā sapratu. Teksts bija pārāk vienkāršs un lēns, lai es ar savām angļu valodas (ne)zināšanām to varētu iztulkot.