Izrāde ar humora un ironijas piegaršu, kas gluži kā spogulis reflektē patiesību par mūsdienu sabiedrību. Ja man lūgtu izstāstīt, par ko tā izrāde ir, atbilde būtu pavisam īsa – par to, ka mēs nemākam vai arī nevēlamies ieklausīties viens otrā. Dialogos izteikti “katrs pūš savā stabulē”, koncentrējoties tikvien kā uz savām problēmām un pat nemēģinot iedziļināties cita stāstījumā. Neviens no izrādes dialogiem nebija tik konstruktīvs, lai abi runātāji rastu risinājumu un vienotu kopsaucēju.

Galvenais personāžs Jānis Bērziņš ir plastiskais ķirurgs, kam veiksmīga karjera, skaista sieva, divi mazi puišeļi, jauna māja un pietiekami daudz finansiālo līdzekļu, taču viņam tik un tā kaut kas pietrūkst. Savos trīsdesmit Jānis pēkšņi sāk meklēt dzīves jēgu. Vai nav tā kā par vēlu? Iepriekšējās paaudzes dzīves jēgu parasti apcerēja divdesmit gadu vecumā. Es drīzāk sliektos uz to, ka Jānim bija iestājies nogurums no ikdienas rutīnas, no ģimenes galvas “smagā vezuma vilkšanas” un no attiecībām ar sievu. Tā ir ar tiem perfektajiem, gudrajiem, apdāvinātajiem…vaļiem. Pienāk mirklis, kad tie vienkārši salūzt. Ne velti izrādē ilga pauze tika ieturēta pēc jautājuma: “Kāpēc vaļi peld uz krastu?”