No 5 zirņiem piešķiru

Romāns iesākas ar stāstu par tēvu un dēlu, kas dodas vairāku stundu garā kāpienā augstu kalnos, lai pēc tam pa sniegoto nogāzi nobrauktu lejup. Taču rīta saules stari vēl nav atkausējuši ledus kārtu, kas klāj sniega virspusi, un notiek kritiens. Tas ir liktenīgs, jo pavisam nejauši abi ceļotāji atrod kalna upītes ledū iesalušu jaunas sievietes līķi. Vietējā policija drīz vien atklāj, ka tā ir Abija Kūpere, kas jau vairākus gadus tiek meklēta kādas slepkavības lietā.

Romāns ir par Kūperu ģimeni. Plaisa labi situētās un izglītotās ģimenes attiecībās radās pirms sešiem gadiem viesu rančo “Ūdensšķirtne”, kur viņi jau vairākkārtīgi bija pavadījuši vasaras atvaļinājumus. Nodevība un šķiršanās atstāj paliekošas sekas uz visiem četriem ģimenes locekļiem. Abijas protests, atsvešināšanās, kā arī saistība ar ekoteroristiem, pamazām sagrauj viņas dzīvi, virzot arvien tuvāk traģēdijai. Kā tas varēja notikt, ka gudrā meitene kļūst par slepkavības līdzinieci? 

Lai gan grāmatas sākumdaļā lasītājs uzzina, kā romāns beigsies, lasīt tāpat ir interesanti, jo autors apraksta katra tēla emocijas un to, kā katrs tiek galā ar savu zaudējumu. Lai gan jāatzīst, ka pēdējās 60-70 lappuses mani nedaudz garlaikoja un šķita sasteigtas.

 

Citāti par bērniem

“(..) ja tev ir bērni, tad tava vienīgā vēlēšanās ir, lai viņi būtu veseli un laimīgi.”

“(..) vecākiem nekad nevajadzētu domāt, ka bērni viņiem pieder. Viņiem drīzāk vajadzētu uzskatīt sevi par lokiem, no kuriem kā dzīvas bultas pasaulē tiek raidīti dēli un meitas. (..) Tikai neviens nekad nerunāja par to, kas notiek ar loku, kad visas bultas ir aizlidojušas. Vai tas ir viss? Ar to pašu viss ir galā? Vai loks tad tiek iebāzts kādā skapja stūrī un sāk pārklāties ar putekļiem?”

 

Citāts par laulību

“Bet vai laulība vispār nav gatavā elle? Nopietni, kurš to ir izdomājis? Diviem cilvēkiem gadu pēc gada jāpacieš vienam otru, pamazām nogarlaikojoties līdz nāvei. Visa tā krākšana un bezdēšana. Nē, patiešām, mēs taču it kā esot augsti attīstīta un supergudra dzīvnieku suga. Un tas tiešām ir pats labākais, ko mēs spējam izdomāt?”

 

Citāti par rakstura iezīmēm

“Ja kāds liek uz sevi gaidīt, atvēli viņam divdesmit minūtes un tad ej. (..) Ja gaidīsi ilgāk, cilvēki nodomās, ka tev nav pašcieņas.”

“Viņu vēlēšanās visu kontrolēt bieži rodas no dziļi sakņotas nedrošības, no bažām, ka, ja viņi neradīs izlēmīgu cilvēku iespaidu un visam sīki nesekos, sāksies haoss, kas aprīs viņus pašus.

“(..) cilvēkam ar kārtīgu rakstāmgaldu nedrīkstot uzticēties.”

“Vainas apziņa (..) ir veids, kādā daba piespiež cilvēku pārdomāt vai atteikties no kaut kā, ko pats izdarījis. Bet, ja tu skaidri zini, ka nevēlies no tā atteikties, tad vainas apziņa kļūst par parastu rotaļu laukuma kausli, kura vienīgais mērķis likt tev justies draņķīgi.”

“Dīvaini gan – tie, kuriem pieder vismazāk, šķiet, vienmēr citiem atdod visvairāk.”

“(..) cilvēkiem visdārgākais vienmēr šķiet tieši tas, kā viņiem drīz vairs nebūs.”

“(..) ja tu domā negatīvas domas, tad pievilini negatīvas lietas.”

 

Citāts par reliģiju

“(..) jebkāda ticības forma ir tikai ērts iegansts, lai atteiktos no patstāvīgas domāšanas.”