|
Sognefjella kalnu panorāmas ceļš Sognefjella kalnu panorāmas ceļš ir augstākais Ziemeļeiropā. Tas iet garām Norvēģijas augstākajai virsotnei – Galhēpigenam (2469m).
Pieņemu, ka gar ceļa malu saspraustie koki norāda apsnigušā ceļa platumu.
Līst lietus, bet tas netraucē vientuļajam slēpotājam izbraukt trasi.
Kopā ar bērniem nepalaidu garām iespēju jūlija mēnesī papikoties.
Vietām redzams sniegs zilā krāsā.
Stālheimas un Tvinnes ūdenskritumi
Noejot lejā pa Stālheimas kalnu ceļa serpentīnu, kura slīpums 18% (ieskriesies un neapstāsies), iespējams pieiet tuvāk ūdenskritumam. Kopējais ceļa garums 2,5 km (1,6 km kalna serpentīna ceļš un 0,9 km ceļš pa meža taku līdz ūdenskritumam).
Ejot pa meža taku līdz Stālheimas ūdenskritumam, krāčainajā upītē sagūlušies lieli klints bluķi. Tiem apkārt skalojas zilais kalnu ūdeni.
Kreisajā pusē redzama tumšāka klints daļa, aiz kuras var paslēpties, lai nesamirktu no Stālheimas ūdenskrituma šļakatām. Tikai tam, kurš nebaidās no vēja un slapjuma, sliktos laikapstākļos izdosies tikt līdz skatu laukumiņam.
Tvinnes ūdenskritumā ūdens krīt pāri milzīgiem akmens pakāpieniem.
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Lai ceļojuma apraksts būtu pilnīgāks, izmantoti Google maps karšu fragmenti.
Ļoti raksturīgs norvēģu interjers - uz palodzēm uzlikti ne tikai puķu podiņi, bet arī skulptūriņas un naktslampiņas.
Lai mājā turētos siltums, senatnē tika veidoti velēnu jumti. Arī mūsdienās, braucot cauri Norvēģijai, var redzēt mājiņas ar velēnu jumtiem. Viens jumts mani fascinēja, jo tas bija rotājies ar ziedošām margrietiņām. Diemžēl nepaspēju to nofotografēt.
Lai pastniekam nevajadzētu kāpt kalnā pie katras mājiņas, pasta kastītes ierīkotas kalna pakājē. Tās visas vienkopus atrodas zem glīta jumtiņa.
Kalnos vairākās vietās var redzēt piramīdu veida akmeņu krāvumus - tūrus. Sākotnēji tādus veidoja kalnos kāpēji, atstājot aiz sevis "zīmes", lai varētu atrast ceļu atpakaļ. Mūsdienās šo tradīciju pārņēmuši tūristi, pārvēršot ikvienu pieturvietu par neparastu skulptūru parku. Katrs akmens nozīmē kādu grēku, un izveidojot šādu krāvumu, grēki tiek atlaisti. Tikai jāatceras, ka savu grēku tūri nedrīkst celt, ņemot akmeņus no citiem krāvumiem, jo tādā veidā tikšot iegūti citu cilvēku grēki.
Ceļazīmes piestiprinātas kārtīgi - pie stabilām caurulēm un ar vairākām skrūvēm. Ja Latvijā kāda ceļazīme uz laiku nedarbojas, tai virsū tiek uzsiets melnais miskastes maiss, bet Norvēģijā - uzlikts glīts "ceļazīmes maisiņš".
Latvijā uz ceļazīmes attēlots nenoteiktas dzimtes cilvēks ar garām kājām.
Norvēģijā dažās vietās pie gājēju pārejas pamanīju ceļazīmes ar vīrieti. Pret šo nevienlīdzību droši var iebilst feministes. Savukārt, Oslo centrā pie cietokšņa varēja pastaigāties tikai vīrietis ar mazu meitenīti. Vai nav divdomīgi?
Norvēģi - čakli tuneļu būvētāji. Visa brauciena laikā izbraucām cauri aptuveni 150 tuneļiem. Garākais no tiem - 24,5 km. Ogrē zem dzelzceļa pārbrauktuves jau vairāk kā 30 gadu garumā sola, bet nekādi nevar uzbūvēt tuneli.
Norvēģijā saglabājušās vecas koka baznīcas. Viena no tām atrodas Lomā.
Nordfjordeidā uz visu pārējo celtņu fona izceļas balta koka baznīca. Tās torņa galu rotā zeltīts gailītis (tāpat kā latviešiem).
Pāri sniegotajiem, klinšainajiem vai ar mežu apaugušajiem fjordu kalniem stiepjas garas elektrolīnijas. Milzīgi vadu pārkari savieno vienu fjorda krastu ar otru. Norvēģijā elektrība pati par sevi nav dārga, jo katrā kalnu upītē ierīkota elektrostacija, taču jāmaksā daudz, jo tiek rēķināti pārvada garumi. |
