No 5 zirņiem piešķiru

Pretēji vairākiem internetā publicētajiem augstajiem vērtējumiem un salkanajiem apjūsmojumiem, personīgi man šī grāmata likās viduvēja, varētu pat teikt, ka garlaicīga. Bija tomēr jāpaļaujas uz savu intuīciju, kad 2016. gadā, ieraugot grāmatu veikala plauktā, kaut kas mani atturēja no iegādes, lai gan grāmatas nosaukums liecināja par vēstures posmu, kas mani varētu interesēt. Apmēram pirms mēneša meita palūdza, lai sagādāju kādu grāmatu par latviešu gaitām Sibīrijā. Atcerējos “Lopu ekspresis” un nopirku. Tas jau bija otrais grāmatas metiens, kas nozīmēja, ka cilvēki pirkuši. Diemžēl, kā vēlāk atklājās, par Sibīrijas gaitām grāmatā stāstīts ļoti maz. Un nosaukums “Lopu ekspresis”, manuprāt, plāniem diegiem šūts. Drīzāk izvēlēts pircēju piečakarēšanas nolūkā. Un lai neviens man nemēģina iestāstīt, ka galvenais varonis mūsdienās (kaut vai simboliski) esot juties tāpat kā sibīrieši lopu vagonos.

Grāmata stāsta par latviešu puisi Pēteri (iespējams autors šajā tēlā iemiesojis sevi), kas pēc Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas beigšanas devās studēt matemātiku Rīdas universitātes koledžā ASV. Jau grāmatas pirmajās lapās kaut kā neklemmējās skaitļi. Kad Pēteris, mācoties 4. kursā, gāja pieteikties darbam Volstrītā, viņam bija tikai 20. Un tagad paskaitīsim: divdesmit mīnuss četri ir sešpadsmit. Vai tiešām Pēteris Latvijā pabeidza ģimnāziju 16 gados?

Ne vienmēr mūsu sapņi sakrīt ar īstenību. Arī Pētera izsapņotā Ņujorka pavisam nelīdzinājās tai, kurā viņam nācās dzīvot, un daudzsološā Volstrīta izrādījās negodīgu naudas slaucēju paradīze, kurā katrs dzinās tikai pēc sava labuma, aizmirstot par cilvēciskajām vērtībām.

Patiesībā man Pēteri bija ļoti žēl, jo viņš svešumā baudīja vientulību, ja neskaita dažas attiecības ar meitenēm, kas ātri vien tika pārtrauktas. Neviena vidusskolas drauga, neviena darba kolēģa, ar kuru varētu parunāt ne par darbu. Tāda rutinizēta jauna cilvēka dzīve, kuras galvenais noteicējs un marionetes diegu raustītājs bija nevis viņš pats, bet Volstrītas banka.

Kā par brīnumu, Pēterim bija arī kāda aizraušanās. Viņš ik pa laikam zīmēja komiksus un lika tos internetā citu apskatei. Tas jau nebūtu nekas, ja komiksi nesauktos “Lopu ekspresis” un nestāstītu par viņa vecmāmiņas Lauras jaunības gaitām Sibīrijā. Komiksi!? Varbūt esmu aprobežota un veca, bet man liekas, ka tās ir divas nesavienojamas lietas, jo komiksi tomēr savos pirmsākumos ir bijuši saistīti ar komiskumu un smieklīgumu, bet tēma par Sibīrijas gaitām ne tuvu nav tāda.

Lai gan citi lasītāji atzīst, ka grāmata lasījusies viegli, es šo vieglumu neizjutu. Liela daļa finansiālo darījumu un mahinācijas shēmu apraksti man nebija izprotami un tā arī palika pussagremoti. Bet par rakstnieka drosmi atklāt Amerikas banku melnās puses patiesību, liels pluss.

 

Citāti par Volstrītas banku sistēmu un tās darbiniekiem

“Te ir Volstrīta. Visi melo. Visi zina, ka visi melo.”

“Vairumam ļaužu saruna ar baņķieri šķiet kā pokera spēle ar profesionālu krāpnieku. Lai kas arī notiktu, tu vari būt drošs, ka viņš tevi čakarē.”

“Lielie bosi bija izkarojuši sev vietu zem saules brutālā darviniskā cīņā.”

“(..) visapkārt mudžēja cilvēki, kas ar peles klikšķiem bīdīja miljardus.”

“Visa Volstrītas sistēma izveidota tā, lai palēnām sagrautu cilvēku principus.”