Pienākums un apnikums

Beidzot meitu iesaistīju viņas dzīvokļa remontdarbos. Es līmēju tapetes, bet viņas uzdevumos ietilpa tapetes un sienu noziest ar līmi.

Bija pielīmētas kādas 8-as joslas, kad meita, gausā tempā klājot klīsteri uz nākamās tapetes, atzinās: “Man jau apnika.”

Es: “Kā tad tu uzcelsi sev māju, ja tev jau tik ātri ir apnicis?” (Meita vienmēr ir uzsvērusi, ka viņa nākotnē gribētu dzīvot mājā.)

Meita: “Māju cels kāds cits. Es tikai maksāšu.”

Es: “Kā tad tu varēsi samaksāt tam citam, ja, pelnot naudu, tev darbs apniks jau pēc divām vai trim stundām?”

Meita domīgi: “Tas arī fakts.”