No 5 zirņiem piešķiru

Izcila grāmata. Skaudra, patiesa un aizkustinoša biogrāfiska atklāšanās. Iedomājos, ka šī grāmata ir kā autores pēdējais izmisīgais bezizejas sauciens cerībā, ka varbūt pēc tās publicēšanas māte un tēvs beidzot sapratīs Taras bērnības sāpes un piedos viņas nepakļaušanos tēva gribai, ļaujot atgriezties ģimenē, mājās un izpelnoties vecāku mīlestību. Lai arī kādi ir vecāki, bet tā ir daļa no mums un mūsu dzīves.

Tara uzauga Aidaho štatā ASV, ciemata nomalē, līdzās kalnam, ko tēvs dēvēja par Indiāņu princesi. Ģimenē auga septiņi bērni – pieci brāļi un divas māsas. Četriem no bērniem nebija dzimšanas apliecības (tai skaitā arī Tarai) un vecāki pat neatcerējās precīzu datumu, kad viņi dzimuši. Tēvs paranoji ticēja, ka valdība skolās izskalo bērnu smadzenes, tāpēc bērni neapmeklēja skolu. Arī ārsti netika apmeklēti. Visas kaites ārstēja māte ar zālīšu uzlējumiem un eliksīriem, ko pati gatavoja. Tēva skatījumā pasaule bija briesmīga vieta, tāpēc viņš nemitīgi skandināja, ka tuvojas pasaules gals – Negantības diena, uz ko visa ģimene gatavojās, izmisīgi gādājot dažādus krājumus un paļaujoties uz Dieva gribu. 

Izlasot tik tālu grāmatas vērtējumu, droši vien šķiet, ka stāstījums būs par laika posmu 20. gadsimta sākumā. Diemžēl tās ir mūsdienas. Nemaz neticas, ka tāda tumsonība iespējama Amerikā, kas mums tiek pasniegta kā laimes zeme.

Mēs katrs esam ar dīvainībām, bet, ja bērns tiek norobežots no sabiedrības un ilgstoši atrodas dīvainu paradumu un attiecību modelī, tas viņu psiholoģiski ietekmē uz visu dzīvi. Sagrozīti pasaules uzskati, vardarbība un pazemojumi no brāļa puses, ko vecāki neredzēja vai vienkārši nevēlējās redzēt, Tarā pamazām radīja vēlmi pamest mājas, lai sāktu skoloties. Tara tikai septiņpadsmit gadu vecumā sāka apmeklēt skolu. Un tas radīja arvien lielāku bezdibeni starp viņu un ģimeni.

Tajā dienā, kad izlasīju grāmatu, nespēju to izmest no galvas. Visas dienas garumā ik pa laikam raudāju. Prātam neaptverami, kas bija jāizcieš šim nu jau pieaugušajam bērnam.

Citāti

“Mūsu dzīve bija cikls – dienas cikls, gadalaiku cikls -, pastāvīgu pārmaiņu apļi, kas noslēgušies nozīmēja, ka mainījies nav itin nekas.”
“Man ir dzimšanas datums tāpat kā jums. (..) Tas vienkārši mainās. Vai jums nebūtu interesanti laiku pa laikam nomainīt savējo?”
“Vīriešiem patīk domāt, ka viņi glābj kaut kādu stulbu zosi, kura iekūlusies ķezā. Man atlika vienīgi paiet malā un ļaut, lai viņš tēlo varoni.”
“Māte nereti sacīja, ka esot centusies izpatikt, neesot spējusi neprātot par to, kādu viņu vēlas redzēt citi, un pati pret savu gribu esot pakļāvusies šīm prasībām.”
“Prātā nāca vārds slaktēt, jo tikai par slaktiņu var nosaukt kauju, kurā viena puse nespēj pretoties.”
“(..) visi kopā veido dzīvi, - izvēles, ko cilvēki izdara kopīgi un pa vienam un kas apvienojoties rada vienu atsevišķu notikumu. Smilšu graudiņi, kas neaprēķināmi sablīvējas, kļūstot par nogulumiezi un pēc tam par klinti.”
“(..) viņš ir izkāpis laukā no sevis.”
“Ģimenēs tā dažreiz gadās: viens bērns ir neiederīgs, viņam ir cits ritms, viņa metronoms noregulēts uz aplamu melodiju.”
“Savādi, ka cilvēkiem, kurus mīli, tu piešķir tik lielu varu pār sevi (..).”
“Vienīgi mēs paši varam atsvabināt savu prātu.”
Mātes loma un tēva loma “Tās izklausījās līdzīgas, taču nebija līdzīgas. Viena loma nozīmēja būt lēmējam. Vadīt. Saukt ģimeni pie kārtības. Otrā loma – būt starp sauktajiem.”
“Vainas apziņa ir bailes no savas nelaimības.”