No 5 zirņiem piešķiru

Tāpat kā Heteres Morisas romānā “Trīs māsas”, arī šajā grāmatā stāstīts par trim māsām – ebrejietēm. Tikai šoreiz Aušvicas koncentrācijas nometnē nokļuva divas no viņām – izskatīgā jokdare Magda un balerīna Edīte (grāmatas autore, kurai tolaik bija tikai 16 gadi). Klārai - vijoļspēles brīnumbērnam, kas tajā laikā atradās citā pilsētā, palaimējās.

Aizkustinošs biogrāfisks stāstījums, kas atklāj Edītes ciešanas un izvēles. Autore atzīst, ka koncentrācijas nometnē spējusi izdzīvot, pateicoties līdzās esošajai māsai, kā arī domām par mīļoto puisi un savu ģimeni. Gluži kā mantru (spēka vārdus) Edīte paturējusi prātā mātes teikto, ka jebko var atņemt, taču “neviens tev nevar atņemt savas domas.” Tieši fantāzijas ieslodzījuma laikā bija kļuvušas par savdabīgu iztikas avotu.

Apmēram 50 gadu vecumā Edīte uzsāka studēt psiholoģiju, iegūstot doktora grādu klīniskajā psiholoģijā. Iespējams, ka šo zinātnes nozari viņa izvēlējās ar nolūku, lai izprastu sevi un spētu atbrīvoties no “pagātnes rēgiem”, kas sekoja līdzi vairākus gadu desmitus. Lai gan vieglāk sevī bija paturēt aizvainojumu un vēlmi atriebties, Edītei pietika spēka piedot saviem pāridarītājiem un kā izrādās – piedot arī sev. Viņa uzskata, ka jebkurš no mums atrodas garīgā sprostā, tikai mūsu uzdevums saprast, vai vēlamies sevi atbrīvot.

Autore apraksta vairākas metodes darbā ar saviem pacientiem, tāpēc grāmatu ieteicu izlasīt meitai, kas šobrīd studē medicīnu. Manuprāt, tas varētu būt noderīgs izziņas materiāls psihoterapiju praktizējošiem speciālistiem.

 

Citāti par ciešanām

“Sabiedrībā ir pieņemts uzskats: ja tevi kaut kas satrauc, nedomā par to, nepievērs tam uzmanību. Neļaujies, lai trauksme tevi ievelk dziļāk. Tā mēs bēgam no pagātnes traumām un grūtībām vai no tagadnes neērtībām un konfliktiem.”

“Ja neļaujam sev izsāpēt piedzīvotos zaudējumus, ievainojumus vai vilšanās, mēs nolemjam sevi šiem pārdzīvojumiem atkal un atkal no jauna.”

“Mēs kļūstam par upuriem ne tāpēc, ka ar mums kaut kas noticis, bet gan tādēļ, ka izvēlamies turēties pie savām ciešanām. Tādejādi mēs attīstām upura domāšanu – kļūstam sastinguši, pārmetoši, pesimistiski, iestrēguši pagātnē.”

“Bieži vien sīka, ikdienišķa neapmierinātība norāda uz lielākiem zaudējumiem, raizēšanās par šķietami nenozīmīgām lietām ir atspulgs daudz lielākām sāpēm.”

“Domāju pie sevis, kas būtu šausmīgāk – būt mammai, kura zaudējusi bērniņu vai bērnam, kurš zaudējis mammu.”

“Paradoksāli - lai gan dažreiz nelaime cilvēku spēj psiholoģiski sagraut, tā lielākoties sniedz tieši izaugsmes iespējas.”

“(..) dusmas parasti aizēno bailes. Nav iespējams vienlaikus izjust gan mīlestību, gan bailes.”

“(..) stress ir tikai ķermeniska reakcija, kas norāda, ka dzīvē nepieciešamas izmaiņas. Mūsu ķermeņa aizsargreakcija ir cīnīties vai bēgt (..)”

 

Citāti par vēlmēm, izvēli un brīvību

“Dzīves lielākā bauda radīsies tikai tavā dvēselē.”

“(..) ja vēlamies mainīt savu uzvedību, mums jāiemācās mainīt emocijas. Un, lai mainītu emocijas, ir jāmaina domāšana.”

“(..) mums ir dota izvēle. Iespēja pievērst uzmanību tam, kas jau zudis, vai arī koncentrēties uz to, kas mums ir.”

“Cilvēkam var atņemt visu, izņemot pēdējo brīvību – brīvību izvēlēties attieksmi pret jebkuru situāciju, izvēlēties savu dzīves ceļu.”

“Mēs nespējam likt tumsai izgaist, bet varam tajā ienest gaismu.”

“(..) mums ir dota izvēle – ieslodzīt sevi pašu radītā sprostā vai pašiem sevi no tā atbrīvot.”

“(..) ja uzskatām, ka mūsu spēkos nav mainīt apkārtējo vidi, ja esam pārliecināti, ka remdēt savas ciešanas un uzlabot dzīves apstākļus nav iespējams, mēs izvēlamies sevis labā nedarīt neko, jo ticam, ka tas ir bezjēdzīgi.”

“Mēs esam izsalkuši. Izsalkuši pēc atzinības, uzmanības un mīļuma. Izsalkuši pēc brīvības, kas ļauj pilnībā baudīt dzīvi, patiesi iepazīt sevi un būt tam, kas esam.”

“Jebkurš ceļš uz brīvību sākas ar trim vissvarīgākajiem jautājumiem: Ko es šobrīd daru ar sevi? Vai tas nes kādu labumu? Vai tas pietuvina mani iecerētā sasniegšanai vai attālina no tā?”