Skatuves iekārtojums. Vienā skatuves pusē atrodas krēsls. Tā ir zēna māja. Netālu no krēsla uz grīdas nolikts auduma zābaciņš. Tajā iekšā dažas konfektes un salocīta papīra lapiņa. Otrā skatuves stūrī atrodas galds un krēsls. Uz galda nolikta atvērta klade un rakstāmais, bet pie galda uz grīdas atrodas vairāki dāvanu maisiņi. Tā ir Ziemassvētku vecīša Ziemas pils.

Izrādes sākumā uz krēsla sēž zēns ar aizvērtām acīm. Pie galda sēž Ziemassvētku vecītis un kaut ko raksta vai lasa.

Teicējs: Reiz dzīvoja zēns, kurš tāpat kā visi bērni ļoti gaidīja brīnumu. Brīnums laikam nojauta, ka viņu gaida, tāpēc arī atnāca. Tikai tas nenotika tādā parastā dienā kā šī, bet visjaukākajā gada laikā – Ziemassvētkos. (Neliela pauze). Kā ik gadu, Ziemassvētku rītā zēns pamodās (zēns atver acis, izstaipās) un skrēja meklēt dāvanas. Kāds iekšējs spēks viņam lika aiziet līdz ārdurvīm un tās atvērt (zēns pieceļas, paiet mazu gabaliņu uz priekšu; it kā atver čīkstošas durvis). Sniegā pie durvīm kaut kas gulēja (zēns paceļ auduma zābaciņu, nobrīnās un ieskatās tajā iekšā).

Zēns (priecīgs): Ņamma! Konfektes (parāda konfekti)! (Neliela pauze). Bet kas tas (izbrīnīts no zābaciņa izvelk salocītu papīra lapiņu)?

Teicējs: Zem konfektēm - zābaciņa purngalā - zēns atrada aprakstītu papīra lapiņu un sāka to lasīt (zēns apsēžas uz krēsla, atloka vaļā papīra lapiņu un it kā lasa).

Sniegbaltīte (uznāk uz skatuves un nostājas netālu no Ziemassvētku vecīša; sāk lasīt zīmītes tekstu): Te raksta Sniegbaltīte. Gribu Tev kaut ko pastāstīt. (Neliela pauze). Tas notika ļoti, ļoti sen. Toreiz Ziemassvētku vecītis dzīvoja Ziemeļos pavisam viens. Visa gada garumā viņš gatavoja bērniem dāvanas (Ziemassvētku vecītis it kā pieraksta kladē kaut ko; pārcilā dāvanu maisiņus). Ar katru gadu viņš kļuva vecāks un viņam vairs nebija spēka vienam pašam sagatavot dāvanas.

Ziemassvētku vecītis (nopūšas, noslauka sviedrus no pieres): Būtu man kāds palīgs.                       

Sniegbaltīte: Un tad pēkšņi Ziemassvētku vecītim radās jauka doma.

Ziemassvētku vecītis: Ielikšu avīzē sludinājumu, ka meklēju jaunu, skaistu un gudru sekretāri.

Sniegbaltīte: Tā viņš arī izdarīja. Uz sludinājumu pieteicās simtiem skaistu meiteņu no visas pasaules. Noteiktajā dienā visas pulcējās Ziemas pilī. (Uz skatuves līdzās Sniegbaltītei nostājas Pelnrušķīte un Zeltmatīte). Starp skaistulēm bija arī trīs princeses: Pelnrušķīte (pakniksē), Zeltmatīte (pakniksē) un es - Sniegbaltīte (pakniksē).

Pelnrušķīte: Redz, cik es šodien skaista. Uzvilku visdārgākās kristāla kurpītes, lai Ziemassvētku vecītis mani pa gabalu pamanītu (rāda pārējām divām princesēm savas kurpītes). Man apnikusi princeses dzīve. Gribu būt noderīga.

Zeltmatīte: Es nokrāsoju savus zeltainos matus tumšus, lai Ziemassvētku vecītis nepadomātu, ka esmu blondīne (kārto savus matus). Citādi par tām blondīnēm tik nesmuki nostāsti.

Sniegbaltīte: Ziemassvētku vecītis nebija gaidījis, ka uz darba sludinājumu atsauksies tik daudz skaistuļu, tāpēc izdomāja grūtu uzdevumu.

Ziemassvētku vecītis: Iedomājieties, ka 100 dāvanu maisiņu vietā ir tikai 99 (paceļ un parāda vienu dāvanu maisiņu). Viens dāvanu maisiņš pietrūkst. Tātad vienam bērnam nebūs, kur likt dāvanas. Kā tādā gadījumā rīkotos Ziemassvētku vecīša sekretāre?

Sniegbaltīte: Visas skaistules domāja, domāja (Pelnrušķīte un Zeltmatīte domā un neziņā rausta plecus). Nevarēja izdomāt.

Pelnrušķīte (ceļ roku): Es zinu! Pasaukšu palīgā feju. Viņa māk uzburt karieti, zirgus un balles tērpu. Domāju, ka uzburt dāvanu maisiņu viņai nesagādās nekādas grūtības.

Zeltmatīte (ceļ roku): Es arī zinu! Pārdalīšu vienu iepakojuma maisiņu uz pusēm un būs divi (mēģina plēst uz pusēm Ziemassvētku vecīša dāvanu maisiņu, taču vecītis to atņem).

Sniegbaltīte (no zēna paņem zābaciņu): Arī es pacēlu roku un teicu: „Es dāvanu ieliktu savā skaistajā auduma zābaciņā (rāda zābaciņu), no kura pelēcīgi baltā krāsa izstaro gaišumu, zilā – ziemas saltumu, bet sarkanā – mīlestību.” Ziemassvētku vecītim mana ideja patika visvairāk, tāpēc vēl līdz šai dienai es strādāju pie viņa par sekretāri. (Vēršas pie zēna). Vai tu tagad saprati, kāpēc šodien – Ziemassvētku rītā - gardumus atradi manā zābaciņā?

Zēns (pamāj ar galvu): Jā. Tas nozīmē, ka manai dāvanai bija pietrūcis dāvanu maisiņš.