Divatā ar dēlu

Kopā ar dēlu aizvedām uz Rīgu salabot vijoli. Pie vienas reizes aizgājām apskatīt Miervalda Poļa izstādi atrestaurētajā Mākslas muzejā (skatīt vērtējumu šeit). Tā kā dēls jau no mazotnes pieradināts pie dažādiem kultūras pasākumiem, izstādi uztvēra pietiekami nopietni. To, ka bijis sajūsmā, sapratu pēc viena vienīga teikuma: “Nemaz neticas, ka gleznojis latviešu mākslinieks”.

Kad abi esam Rīgā, vienmēr aizbraucam līdz Jūrmalai. Arī šoreiz. Pastaigājāmies pa Jomas ielu, ēdām Narvesenā pirktās karstmaizītes (tā ir mūsu abu Jūrmalas tradīcija) un saldējumu, barojām zvirbuļus, bradājām pa jūru, bet pēc tam atpūtāmies Dzintaru mežaparkā, kur dēls vizinājās ar skūteri, bet es lasīju grāmatu.

Šīs 3 vai 4 kopā pavadītās stundas ar jokiem, puiciskām draiskulībām un mīļumu, kuru viņš, tāpat kā citi pusaudži, ikdienā cenšas slēpt no sabiedrības acīm, man ir ļoti būtiskas (domāju, ka arī viņam), jo jūtu, ka straujiem soļiem tuvojas laiks, kad dēlam vecāki vairs nebūs vajadzīgi.

Jauns ritenis

Jau pavasara sākumā biju nolēmusi pirkt jaunu riteni. Esošo lietoju gan es, gan meita, kaut arī sākotnēji tas tika pirkts meitai. Kaut kā atliku no dienas uz dienu, jo mūsu braucieni nekad nepārklājās. Pēc vakardienas nepatīkamā atklājuma, ka ritenis ir salauzts, nolēmu - man beidzot jānopērk pašai savs. Nevēlos ik pēc katra meitas draugu brauciena uz upi, riteni vest uz velo servisu, jo arī pagājušajā gadā pēc šāda draugu brauciena tika sabojāti ātruma pārslēdzēji.

Meita šodien salauzto riteni aizveda uz servisu un labošanu veiks par savu nopelnīto naudu. Varbūt nākamreiz padomās, vai vērts savas lietas dot tik nevērīgiem draugiem. Bet es tiku pie jauna riteņa, kuru vakarā jau iesvētīju 20 km braucienā.