Lielāko daļu no gandrīz 200 izstādes darbiem sastāda portreti. Daudzi nekad iepriekš nav publiski eksponēti, jo nāk no politiķu un biznesmeņu privātkolekcijām.

Aspazija.

Vaira Vīķe-Freiberga.

 

Miervaldis Polis liek skatītājam samulst, radot ilūziju, ka gleznu rāmjos ievietotas īstas fotogrāfijas, nevis mākslas darbi. Šis iluzorais iespaids vienlīdz perfekti tiek panākts gan zīmuļu, gan krāsu tehnikās.

Precīzu nosaukumu neatceros, bet šķiet, ka "Lapa no mammas albuma".

Zīmēts ar zīmuļiem. Pat no dažu centimetru attāluma izskatās kā īsta albuma lapa.

 

 

Tā nav oriģināla Plūdoņa grāmata, bet zīmējums.

 

Mākslinieka 1987. gada perfomanci ar Bronzas cilvēka tēlu neatceros, jo tajā laikā Rīgā vēl nemācījos. Tagad ieraugot šos materiālus, velku paralēles ar sirreālisma mākslinieku Salvadoru Dalī, kurš bieži vien mēdza slavināt un izcelt savu ģenialitāti. Pēc izstādes apmeklēšanas palasīju internetā publicētos materiālus par Miervaldi Poli un izrādās, ka viņš ir teicis šādus vārdus: “Par mani izcilāki ir vienīgi tie, kas jau miruši. Un arī tikai daži.” Iespējams, ka tā ir taisnība.

Bronzas cilvēks.

Pašportrets 12 gadu vecumā.

 

 

Neliela atkāpe

Sajūsminājos par Latvijas Nacionālā muzeja Lielo zāli, kas veidota apakšzemes piebūvē. No klasicisma un baroka stilā celtās muzeja ēkas uz mūsdienīgo un konstruktīvi masīvo pagraba daļu ved “zelta kāpnes.” Aiz stikliem - tādā kā šahtā, atklājas muzeja gleznu krātuve, kas man drīzāk asociējas ar skapī sakarinātām apģērbu kārtām. Apmeklētājam tiek dota lieliska iespēja ielūkoties telpā, kas parasti visos muzejos tiek slēpta.

Tualetē nedaudz apmulsu, jo zem rindā esošajiem krāniem kā pierasts neatrodas izlietnes, bet gara, nedaudz slīpa lete. Līdz ar to šķiet, ka rokas tiek mazgātas virs balta galda.

Krātuves "skapis" ar izvelkamām starpsienām un spalvu slotiņas.

Izlietņu vietā balta galda virsma.