Lai arī krievu auditorija par šo grāmatu uzrakstījusi labas atsauksmes, es vīlos. Likās tāds naivs jauniešu mīlas romāniņš, kurā dramatisma ziņā mēģināts līdzināties grāmatām “Zvaigžņu vaina” vai “Pirms atkal tiksimies”, bet īsti līdz to virsotnēm neaizvilka. Visu grāmatu caurvija nemitīgas galveno varoņu asaras (laimes un nelaimes), bet mani tās nespēja līdz sirds dziļumiem pārliecināt. Es kā lasītāja nemaz nevēlējos raudāt līdzi viņiem.

Romānā darbojas četri galvenie personāži. Kromvels – deviņpadsmit gadus vecs puisis ar ģeniālām muzikālajām dotībām. Viņam piemīt sinestēzija, tas ir, spēja redzēt skaņu krāsās un ģeometriskos objektos. Līdz pusaudža vecumam Kromvels mīlēja un arī pats sacerēja klasisko mūziku, bet kopš tēva nāves viņš noslēdzās, sāka lietot alkoholu un sevi veltīja tikai elektroniskajai mūzikai. Bonija – klusa, centīga meitene, kas nekad nav bijusi uz randiņu. Viņa mīl mūziku, sacer dziesmas un visvairāk mīl dziedāt ģitāras pavadījumā. Brīnumainā kārtā šī vienkāršā meitene spēj pārliecināt Kromvelu izmainīt puiša pašreizējo dzīvi, bet Kromvels palīdz iziet cauri viņas dzīves grūtībām. Istons – Bonijas dvīņubrālis – ārēji aktīvs, bet iekšēji depresīvs un emocionāls puisis. Pie tam - Kromvela istabiņas biedrs. Ljuiss – populārs komponists, kas ilgstoši dzīvoja atkarībā no alkohola un narkotikām, bet tagad strādā kā augstskolas pasniedzējs kompozīcijas klasē.

Lasot šo grāmatu, mani tracināja nemitīga teksta atkārtošanās. Kaut vai raksturojot, kā Kromvels izjūt mūziku. Kādas krāsas viņš redz un kādi četrstūri vai trīsstūri gar viņa acīm zib. Drīz jau vien uztvēru šos tekstus kā garlaicīgus dabas aprakstus un laidu garām.

Visumā grāmatu var sadalīt divās daļās. Pirmā daļa – salkans mīlas romāniņš, bet otrā daļa – pārblīvēta ar dramatiskiem notikumiem, kuru atrisinājumus lasītājs var arī paredzēt.