No 5 zirņiem piešķiru

Romāns iesākās cerīgi. Sapriecājos, ka beidzot būšu tikusi pie grāmatas, kuru droši vien nāksies novērtēt ar pieciem zirņiem, taču, jo tālāk lasīju, jo zirņu skaits saruka. Tas tāpēc, ka neizjutu pietiekami interesantu notikumu virzību. Stāstījums mīcījās uz vietas, un tas mani garlaikoja.

Galvenā sižeta līnija aprakstīta anotācijā uz grāmatas aizmugurējā vāka. Šajos pāris teikumos pateikts viss, kas izlasāms romānā. Ja potenciālais lasītājs iedomājas, ka būtisks uzsvars tiks likts uz pazudušo bērnu (tā vismaz pērkot grāmatu iedomājos es), tad varu pateikt priekšā, ka romānā galvenais uzsvars likts uz mīlestības trīsstūri. Tik pat labi galvenajai varonei varēja vispār nebūt bērns.

Piedzīvojusi tuva drauga Kristija nodevību, Lara, tā arī nepabeigusi vidusskolu, 1989. gadā dodas plašajā pasaulē. Pēc piecpadsmit gadiem, kad Larai jau 34, viņa, skumju un vainas apziņas mākta, atgriežas dzimtajās mājās Īrijā. Pirms diviem gadiem Brazīlijas tirgus laukumā pazudis viņas četrus gadus vecais dēlēns Ignasio, bet pavisam nesen viņu pametis mīļotais vīrietis un bērna tēvs Aleho. Līdz ar Laras atbraukšanu sašķobās Sorčas (Laras māsīca) un Kristija laulība, jo Kristijs ieņēmis galvā, ka visu dzīvi mīlējis vienīgi Laru. Uzsākas mīlas intriga, taču Lara saprot, ka viņas patiesā mīlestība tomēr ir Aleho.

Brīnos, kā autore spējusi šo nedaudzo notikumu virkni iepīt daiļrunīgos vārdos 300 lappušu biezā grāmatā.

Citāti

“…ilgstošas bēdas aprij enerģiju un kā dēle izsūc dvēseli.”

“…ja cilvēkam ir bērni, viņš vienmēr par kaut ko jūtas vainīgs. Uztraucas, ka kaut kas noies greizi, un nožēlo, kad tas tiešām notiek. Vaina ir šī komplekta neatņemamā daļa.”

“…vai atzīšanās, ka vairs netici savam vīram, jau ir neuzticība?”