No 5 zirņiem piešķiru

Divdesmit sešus gadus vecajam Emīlam atlicis dzīvot pavisam nedaudz, jo viņš sirgst ar neārstējamu atmiņas zudumu. Nevēlēdamies savus pēdējos mēnešus pavadīt slimnīcā un sāpināt sev tuvos, kas pārdzīvotu par viņa kardinālajām veselības izmaiņām, Emīls nolemj piepildīt savu pēdējo sapni, dodoties ceļojumā uz Pireneju kalniem. Tā kā viņš baidās nomirt vienatnē, jauneklis kā ceļabiedru paņem līdzi pilnīgi svešu, dažus gadus par viņu vecāku sievieti Žoannu, kas atsaukusies uz Emīla sludinājumu interneta vietnē.

Uzsāktais ceļojums gan Emīlam, gan Žoannai ir iekšējs personisks ceļojums, jo abus dotajā brīdī skar smagi pārdzīvojumi. Ceļojot kopā, viņi pamazām viens otram atveras, rodot atbalstu, rūpes, zaudējuma pieņemšanu un mīlestību.

Žoannas noslēpumainība romāna sākumā mani aizrāva, kaut gan iekšēji šo to varēju paredzēt. Taču, tuvojoties grāmatas vidum, es pamazām sāku zaudēt interesi, jo stāstījuma temps kļuva lēns. Var jau būt, ka tādā veidā autore vēlējās parādīt ikdienas rutīnu un slimības gaitu. Interese atgriezās vien grāmatas beigās.

 

Citāti

“Attiecību iziršanā vienmēr ir vieglāk apsūdzēt sāncensi. Tas ir daudz vienkāršāk nekā apzināties, ko pats esi salaidis dēlī.”

“Fiziskā piepūle ļauj prātam pilnībā atbrīvoties. Domas vienā mierā rāmi nomaina cita citu. Reizēm mēs gandrīz neapzināmies, ko domājam.”

“ Īstais atklājumu ceļojums nozīmē nevis jaunu ainavu meklēšanu, bet gan jaunu skatupunktu.”

“Mēs esam pārāk raduši pārcilāt vai aizsteigties notikumiem pa priekšu.”

“Pašreizējam brīdim ir priekšrocības salīdzinājumā ar visiem pārējiem: tas pieder mums.”

“Ja raudāsim tāpēc, ka saule ir norietējusi, mūsu asaras neļaus saskatīt zvaigznes.”

“(..) ņemšana ir augstsirdības akts. Piekrītot saņemt, tu ļaut otram padarīt tevi laimīgu… un līdz ar to padarīt laimīgu arī viņu.”

“Dzīve vienmēr uzveic nāvi.”

“Tā kā mēs nevaram mainīt vēja virzienu, mums jāiemācās pielāgot buras.”