* Maršruts: Alikante – Santa Pola – Elche – Alikante
Šī bija visrūpīgāk izplānotā ceļojuma diena, jo nācās izmantot trīs starppilsētu autobusus. Pēc iepriekšējās pieredzes zināju, ka uz Spānijas sabiedriskā transporta sarakstiem īpaši paļauties nevar, jo tie katrā informatīvajā vietā - gan autoostā, gan internetā - mēdz atšķirties, tāpēc šis izbrauciens radīja papildus stresu, vai viss izdosies, kā plānots. No Alikantes uz pilsētu Santa Pola iespējams aizbraukt tikai ar autobusu. No Alikantes uz Elche kursē gan autobuss, gan pāris reižu dienā arī vilciens. Savukārt starp Santa Pola un Elche kursē autobuss. Apskates objektus, kurus vēlējos redzēt abās pilsētās, var izstaigāt vienā dienā, tāpēc nolēmu abas pilsētas apvienot vienā braucienā. Kā pirmo izvēlējos Santa Pola, jo Sāls muzejs veras ciet jau pulksten 14-os. Autobusa biļetes uz Santa Pola tika pirktas Alikantes autoostā, kas izkārtojusies divos stāvos. Pirmajā stāvā novietots biļešu automāts, kurā, izvēloties atiešanas laiku, var iegādāties biļeti. Otrajā stāvā pie kases lodziņiem uz pilsētu Santa Pola diemžēl biļetes nepārdeva. Braucot ar autobusu no Alikantes līdz Santa Pola, tiek piedāvāti dažāda garuma maršruti. Īsākais brauciens ilgst 40 minūtes, un biļete 2025. gadā maksāja 2,75 eiro.
Alikantes autoostas atrašanās vieta kartē iezīmēta ar sarkanu apli.
Santa Pola
Autoosta Santa Pola pilsētā atrodas līdzās benzīntankam, bet ceļa pretējā pusē labs orientieris - McDonald's. Līdz Sāls muzejam jāiet apmēram 10 minūtes. Iešanas laiks atkarīgs no izvēlētās ieejas. Abas ieejas kartē atzīmēju ar sarkanu apli. Ejot pa ielu Zaragoza, ceļš būs nedaudz garāks, bet daudz labāks un tīrāks.
Sāls muzejā (Museo de la Sal), kas iekārtots senā sāls rūpnīcas ēkā, var uzzināt sāls ieguves vēsturi. Muzejs ir bez maksas. Pirms braukšanas jānoprecizē darba laiks, jo tad, kad bijām mēs, tas strādāja katru dienu no pulksten 9:00 līdz 14:00. Muzeja teritorijā atrodas dīķis, kurā agrāk ieguva sāli. Šis dīķis ir tikai maza daļiņa no iespaidīgās dīķu plantācijas, kas saglabājusies kopš 19. gadsimta, un šobrīd skaitās dabas rezervāts. Cik noprotu, jūras ūdenim iztvaikojot, dīķos vēl joprojām iegūst sāli. Tas sagūlis milzīgos, baltos kalnos. Gluži kā pie mums ūdenstilpnēs ierasti putni ir gulbji, sāls dīķos mitinās flamingo. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc vēlējos uz šo pilsētu atbraukt. Apkārt muzeja dīķim izveidotas pāris putnu vērošanas vietas. Vērts līdzi paņemt binokli.
Flamingo iecienījuši sāls dīķi līdzās daudzstāvu ēkām.
No Santa Pola autoostas līdz Elche (Elx – sabiedriskā transporta sarakstos figurē arī šāds pilsētas nosaukums) kursē divi autobusi – 255A un 255B. Brauciena ilgums apmēram 30 minūtes. Biļete 2025. gadā maksāja 1,50 eiro. Izkāpām priekšpēdējā autobusa pieturā Estació d’autobusos Elx, kas atrodas pretim autoostai. Labs orientieris – autoostai blakus esošais Burger King.
Elche
Parc Municipal – Municipālais pilsētas parks Elche pašvaldības pilsētas parks ir daļa no UNESCO atzītā palmu dārza kompleksa. Parks tika atklāts 1946. gadā, un šobrīd tā lielums aptuveni 6 ha. Ieeja bez maksas.
Cauri parkam tek upīte Río Vinalopó, kas ir tipiska pussausā Vidusjūras upīte ar ļoti zemu ūdens līmeni, īpaši vasarā. Vēsturiski tā izmantota palmu dārzu apūdeņošanai, bet mūsdienās ir piesārņota ar rūpniecības un sadzīves atkritumiem.
Huerto del Sol – Saules dārzs Šī palmu dārza teritorija rada pamestības sajūtu, jo nav labiekārtota. Var jau būt, ka pilsētvidē speciāli tika atstāta dabiskā palmu augšanas ainava, lai neaizēnotu tās autentiskumu. Arī mēs, pastaigājoties pa mežu, neuztveram to kā labiekārtotu parku.
Huerto del Cura – Priestera dārzs Visizcilākais dārzs Elches palmu birzī, kam mākslinieciskā dārza statuss piešķirts 1943. gadā. Sākotnēji tā bija lauksaimniecības palmu teritorija, bet 1900-tajos gados to kā privātu dārzu iegādājies priesteris José Castaño. No tā arī radies dārza nosaukums – Priestera dārzs. Ieeja par maksu (2025. gadā – 6,50 eiro).
Ieeja Botāniskajā dārzā.
No Elche atpakaļ uz Alikanti braucām ar autobusu. Biļete 2025. gadā maksāja 2,30 eiro.
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
||||||||
| Aizkulises
Novērtējuma apzīmējumi:
Alikanti apmeklējām Lieldienu laikā. Vairākus mēnešus iepriekš booking.com par pieņemamu cenu pasūtīju un arī apmaksāju apartamentus vecpilsētā līdzās jūrai. Visticamāk, ka tas bija dzīvoklis, ko īpašnieks izīrēja. Divas dienas pirms ceļojuma ar viņu sazinājos, lai noskaidrotu kodu, kā iekļūt dzīvoklī. Saimnieks atrakstīja, ka atsūtīs 24-as stundas iepriekš. Vakarpusē pirms ceļojuma koda vietā no booking.com tika atsūtīta atvainošanās vēstule. Rezervētajā apartamentā mūs nevarot uzņemt, jo radušās santehnikas problēmas (man gan šķiet, ka kāds uz Lieldienām bija gatavs samaksāt lielāku summu, tāpēc saimnieks izdomāja ticamu atrunu). Jutos izmisusi, jo jāizlido agri no rīta, bet pulksten 18-os vēl nebija zināms, kur nakšņosim. Booking.com par līdzvērtīgu cenu piedāvāja viesnīcu ārpus pilsētas centra. Ko darīt? Biju sagatavojusi ekskursiju plānus un izpētījusi autobusu sarakstus līdzās rezervētajai viesnīcai. Starp visām vecpilsētas viesnīcām, kurās uz svētku dienām bija atlikuši brīvi numuri, izdevās atrast vienu, kurā četras naktis nemaksāja četru ciparu summu. Kā vēlāk izrādījās, viesnīca atradās uz galvenās ielas Rambla de Méndez Núñez, kur vakarpusē notika iespaidīgais Lieldienu gājiens. Kamēr skatītāji to vēroja sēžot uz krēsliem, kas bija izlikti visas ielas garumā, mēs gājienu skatījāmies no savas istabiņas balkona. Beigās sanāca, ka viesnīca bija pat labākā vietā nekā iepriekš rezervētais apartaments. Starpcitu booking.com atgrieza par pirmo rezervāciju samaksāto summu.
Skats no 6. stāva balkona uz baltajiem krēsliem, kas sagatavoti skatītājiem.
Svētajā Lieldienu nedēļā Spānijā notiek grēku nožēlošanas gājieni, kuros reliģisko brālību locekļi no baznīcas cauri pilsētai dodas uz katedrāli.
Kad bija jau satumsis, bungām rībot un taurēm skanot, gājienā devās savdabīgi ģērbti tēli. Nesapratu, kāds Lieldienām sakars ar spicām kapucēm, jo tās radīja asociācijas ar rasistisko kustību ASV. Izrādās, ka Spānijā jau kopš viduslaikiem reliģiskās brālības tērpjas garos apmetņos un ar spicām kapucēm, kas neaizklātas atstāj vien acis. Viduslaikos šādas kapuces bija jāvalkā tiem, kurus par vainīgiem uzskatīja Spānijas inkvizīcija. Kad inkvizīcija tika likvidēta, kapuces kā soda un grēku nožēlas simbolu pārņēma katoļu brālības. Sievietes bija tērpušās melnā kleitā ar melnu mežģīņu plīvuru, kas piestiprināts pakauša daļā. Krāšņajā gājienā uz milzīgiem postamentiem tika nestas (zem audumiem, kas apklāja postamentus, nevarēja redzēt cilvēkus, bet nesēju bija ļoti daudz) lielas reliģiskas statujas, kas izskatījās patiešām iespaidīgi.
Katru reizi izejot uz viesnīcas balkona, priecēja skats ar kalnu un Santa Barbara cietoksni. Arī tad, kad atradāmies Santa Barbara cietoksnī, izdevās ieraudzīt mūsu istabiņas balkonu. Labs orientieris bija katedrāles zilais jumts.
Alikantes vecpilsētā manu uzmanību piesaistīja pamesta ēka, kurai dzīvi centušies atgriezt ar gleznojumu uz sienas.
Kreisajā pusē droši vien pati šaurākā ēka, kāda redzēta.
Līdzās Alikantes autoostai pie dzīvojamo ēku kvartāla, kas datējas ar 1944. gadu, izceļas vairāki rakstaini flīžu soliņi, kas raksturīgi spāņu kultūrai, taču nepamatoti pamesti novārtā tāpat kā šīs vēsturiskās ēkas.
Uz mola, līdzās burāšanas sacensībām veltītajam muzejam Museo The Ocean Race, ierīkota nojume, kurā jaunieši brauca ar skrituļslidām.
Kādas daudzdzīvokļu ēkas pēdējā stāva iedzīvotājiem no sava balkona pa spirālveida kāpnēm iespējams nokļūt uz ēkas jumta un to izmantot kā vaļēju terasi.
Ieraugot uz otrā stāva balkona milzīgās strelīcijas lapas, sapratu, kas draud manai mājas strelīcijai, kurai viena lapa jau sasniegusi griestus.
Ejot uz Alikantes pludmali, uzmanību noteikti piesaistīs futūristiski veidotais gājēju tilts.
Aprīļa beigās uz kādas no Alikantes ielām ziedēja koki rozā ziediem. Mājās atbraucot noskaidroju, ka tas ir Bauhinia variegata, kas pazīstams arī kā orhideju koks vai tīģerkoks. Šim kokam ir skaistas, orhidejveidīgas ziedlapiņas un divdaļīgas lapas, kas atgādina kamieļa kāju nospiedumu, tāpēc angliski to dēvē arī par camel’s foot tree.
Pilsētas Elche botāniskajā dārzā no palmu bluķīšiem izveidoti soliņi.
Elche uz ceļa tupēja Ēģiptes sisenis. Droši vien tā bija mātīte, kas esot lielāka par tēviņu, sasniedzot pat septiņu centimetru garumu. Šis sisenis ir izplatīta suga Eiropā. Barojas no augu lapām, taču kūltūraugiem neesot bīstams. Latvijā tādu neesmu redzējusi.
Sausu jūraszāļu paklājs.
Nebiju iepriekš redzējusi, ka peldētājs vai snorkelētājs apsien ap vidukli uzpūšamu drošības “pludiņu”, ko viegli pamanīt ūdenī.
No krāsainām trauku lauskām Santa Barbara cietoksnī izveidots sienas dekors (fotogrāfijā dekora fragments). |
