Cik daudz iekšēja spēka nepieciešams, lai cilvēks, kam smaga slimība, dzīvotu uz pozitīvas nots un jokotos pat par savu iespējamo nāvi?

Sēdēšana pie datora trenē tikai roku pirkstus. Kaut gan dažreiz - arī smadzenes.

Kad ceļam priekšā tiek likts koks, nemēģini to salauzt ar spēku. Neizdosies. Arī apejot koku, ieguvējs nebūsi. Labākais variants – mainīt iešanas virzienu.

Jo esi vecāks, jo tevi grūtāk pārsteigt.

Vairākumam tendence pabarot vēderu, nevis prātu.

Katrs darbs, ko dari pirmo reizi, ir kā izaicinājums.

Padot roku, lai salabtu, ir grūts solis, bet tam jāspēj pārkāpt pāri.

Lai kā mēs nevēlamies, bet jāpieņem, ka laika gaitā vērtības mainās. Arī morālās.

Ja skriesi solīti pa priekšu laikam, vienmēr būsi nesaprasts.

Katrs darīsim savu darbu un nebāzīsimies ar pārmetumiem citā profesijā, ko nepārzinām.

Kad tu esi laimīgs? Tad, kad varu darīt to, ko vēlos un dzīvot tā, kā vēlos.

Kāpēc bērni labprātāk ieklausās svešu cilvēku nevis savu vecāku padomos? Mēs taču nevēlam saviem bērniem to sliktāko.

Cilvēkam raksturīgi bīties un izvairīties no nezināmā. Kas bijību pārvar, tas, gluži kā datorspēlē, pāriet uz nākamo līmeni.

Bieži vien jaunietim šķiet, ka tas, kas pieder citiem, ir daudzreiz labāks par to, kas pieder viņam. Te nav domātas mantiskās vērtības.

Cilvēka dabā ir priecāties par saviem sasniegumiem, kas gūti, piepūles procesā pārvarot dažādas grūtības.

Kad medus mucai klāt pielej darvas karoti, tiek sabojāts viss medus. Kad darvas mucai klāt pielej medus karoti, paliek tā pati darva.

9>10

Ne vienmēr matemātikai ir taisnība.

Vai bērni savus vecākus mīl tikpat stipri, kā vecāki savus bērnus?

Līdz trīs gadu vecumam mamma bērnam velta visvairāk sava laika. Tikai žēl, ka bērns no šī dzīves posma neko gandrīz neatceras.

Ģimeni satuvina kopīgas rotaļas, paražas un pasākumi.