Gardie pievilinājumi (četri gandrīz patiesi notikumi)

07.06.2014.

Putras gatavošana ir ļoti vienkārša. Adele bieži no rītiem vērojusi, kā mamma brālim gatavo “ātro putru” - no pakas balto pulveri ieber bļodiņā, pielej ūdeni, samaisa un putra gatava. Arī viņa tā mācētu. Domāts, darīts.

Kad griķu miltiem pieliets ūdens un saturs samaisīts, Adele traukā iemērc rādītājpirkstu. Pēc tam to nolaiza. Mute savelkas nepatīkamā grimasē.

- Cik negaršīgi! - pārsteigta iesaucas Adele un izspļauj cāļu pievilinājumu no mutes laukā.

Kā par brīnumu, cāļiem putra garšo. Tie čiepstēdami lēkā apkārt trauciņam. Dažs pat pamanās ielekt trauciņā iekšā.

Kad visa putra izbarota, un cāļi pieraduši pie barotājas, Adele nolemj, ka pienācis laiks rotaļām. Viņa paņem brāļa kravas mašīnīti un pa vienam tajā sāk vizināt cāļus. Vēlāk cāļi tiek nēsāti grozā, pēc tam - ganīti, lai nelien nātrēs, bet vakarpusē cāļiem tiek taisīta ligzda.

Tā pagājusi diena, un Adelei laiks posties mājup.

Mājās, gaidot vakara pienu, Adele sēž virtuvē pie galda un kafijas dzirnaviņās maļ jaunu griķu pievilinājumu cāļiem. Šoreiz viņai ir palīgs. Mamma brālim atvēlējusi mazās piparu dzirnaviņas.


Kafijas dzirnaviņas	Piparu dzirnaviņas

Rakstīts 2003. gada augustā.

Zīmēts no 2012. gada septembra līdz 2013. gada oktobrim.

1 2 3 4 5 6 7 8 9 10

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

© Sanita Nikitenko

zirnis.lv atbalstam

QR koda izveide

Aizkulises

2003. gada vasara manai četrgadīgajai meitai bija izdomu pilna. Gandrīz katru dienu savā kladē pierakstīju viņas izdarības, līdz beigās nolēmu, ka vislabāk šie jaukie notikumi paliks prātā, ja par tiem uzrakstīšu nelielus stāstiņus. Tā radās četri gandrīz patiesi notikumu apraksti, kurus apvienoja kopīgs vārds - pievilinājums.

Tajā laikā latviešu autoru rakstītās un ilustrētās bērnu grāmatas nebija lielā klāstā, tāpēc nolēmu savu sacerējumu piedāvāt vairākām izdevniecībām. Iespējams, tas no manas puses bija pārdrošs gājiens, bet es sekoju teicienam: „Kas neriskē, tas nevinnē”. Noskaidroju izdevniecību e-pasta adreses un nosūtīju vēstules. Kā bija gaidāms, vairākums atbildi neatsūtīja. Manuskriptu pieteicās apskatīt tikai apgāda „Garā pupa” vadītājs - dzejnieks Uldis Auseklis. Vēl līdz šodienai manos materiālos glabājas viņa iesniegtā atbilde:

„Ļ. cien. Sanitas k-dze,

Jūsu tekstiņš (diezin vai tas ir stāstiņš) derētu bilžu grāmatai, droši vien darbā ar mākslinieku arī teksts tiktu vēl īsināts, trāpīgākus dialogus izdotos atrast, trāpīgas situācijas. Vārdu sakot, tas ir materiāls bilžu grāmatai. Diemžēl neesmu naudīgs izdevējs, tāpēc meklējiet citu – naudīgāku. Lai Jums veicas! Paldies par uzticēšanos.

Visu labu vēlot, Uldis Auseklis

Rīga 27.08.03.”

Uz četriem gadiem manuskripts „Adele un pievilinājumi” iegūla plauktā, līdz atkal radās izdevība. Proti, apgāds „Zvaigzne ABC” 2007. gadā organizēja pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu divus darbus (viens no tiem iepriekš aprakstītais) ar pseidonīmu. Par nožēlu arī „Zvaigznes ABC” žūrija manus darbus izbrāķēja. Sevi mierināju ar domu, ka Astrīdas Lingrēnes Pepijas grāmata arī sākumā cieta neveiksmi. Nu, protams, ka es nevaru sevi salīdzināt ar populāro rakstnieci, bet šis fakts no viņas dzīves kalpoja man kā dzinulis arī turpmākos gadus.

Manuskripts „Adele un pievilinājumi” iegūla plauktā vēl uz pieciem gadiem. 2012. gada rudenī gaisā sāka virmot doma par mājas lapas izveidi, kurā publicētu savus garadarbus un man būtu pilnīgi vienalga, kā tos novērtētu kāds rakstnieks – kritiķis. Ar šādu pārliecību ķēros pie darba. Kamēr dēls apmeklēja sporta nodarbības, vairāk kā stundu ilgo gaidīšanas laiku izmantoju lietderīgi - sāku zīmēt topošajai e-grāmatai ilustrācijas. Pamainīju grāmatas nosaukumu un nedaudz uzlaboju tekstu.

2013. gada oktobrī (pēc 10 gadiem!) izdrukāju manuskripta lapas un aizvedu uz Rīgu iesiet. Nolēmu šo grāmatu pasniegt meitai kā piecpadsmitās dzimšanas dienas dāvanu, tāpēc uz pirmā vāka uzrakstīju: „Nesteidz pieaugt! Ļauj, lai bērns ilgāk mīt tavā sirsniņā!”