1. notikums

SKUDRU PIEVILINĀJUMS


 

Opis (tā Adele sauc savu vecotēvu) no dārza atnesis pirmās zemenes. Berot tās laukā no trauciņa, pa virtuves galdu katra uz savu pusi aiztipina piecas skudras. Adele nepatikā sarauc degunu, jo viņai šķiet, ka arī skudras iekārojušas smaržīgās ogas.

 

 

Skudru meitene: „Es apēdīšu visas zemenes.”

Skudru zēns: „Un kļūsi par zemeņu skudru.”

 


 

- Skudras jānoķer! -  pie sevis nomurmina Adele un sāk gatavoties skudru medībām. Viņa uz galda malas noliek salveti, bet uz tās pievilinājumu – cepumu un zemeni. Šo zemeni Adele bez sevišķa žēluma atvēl skudrām, jo trauciņa apakšā tā nedaudz saspiedusies un vairs nav tik kārdinoša kā pārējās.

 

Kā izskatās kārdinošāk?

a) zemene uz cepuma

b) zemene zem cepuma

c) zemene blakus cepumam

 


 

Lai skudras nenobītos un ātrāk pievilinātos, Adele iziet no virtuves. Mammas plauktā viņa sameklē teātra binokli (tālskati) un, iekārtojusies uz dīvāna, uzsāk virtuves novērošanu.

 - Esmu lokators, - Adele čukst brālim, kurš sēž blakus uz dīvāna un izbrīnījies raugās māsas darbībā. - Es vēroju, kā pievilinās skudras.

Vai vari uzminēt, kas skatās binoklī?

 


 

Paiet vairākas minūtes, taču skudras nav redzamas. Tas liek Adelei aizdomāties un mainīt iecerēto plānu.

 

Varbūt skudras iesūkt putekļu sūcējā?
Varbūt skudras ievilināt lipīgā medū?

 


 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Aizkulises

2003. gada vasara manai četrgadīgajai meitai bija izdomu pilna. Gandrīz katru dienu savā kladē pierakstīju viņas izdarības, līdz beigās nolēmu, ka vislabāk šie jaukie notikumi paliks prātā, ja par tiem uzrakstīšu nelielus stāstiņus. Tā radās četri gandrīz patiesi notikumu apraksti, kurus apvienoja kopīgs vārds - pievilinājums.

Tajā laikā latviešu autoru rakstītās un ilustrētās bērnu grāmatas nebija lielā klāstā, tāpēc nolēmu savu sacerējumu piedāvāt vairākām izdevniecībām. Iespējams, tas no manas puses bija pārdrošs gājiens, bet es sekoju teicienam: „Kas neriskē, tas nevinnē”. Noskaidroju izdevniecību e-pasta adreses un nosūtīju vēstules. Kā bija gaidāms, vairākums atbildi neatsūtīja. Manuskriptu pieteicās apskatīt tikai apgāda „Garā pupa” vadītājs - dzejnieks Uldis Auseklis. Vēl līdz šodienai manos materiālos glabājas viņa iesniegtā atbilde:

„Ļ. cien. Sanitas k-dze,

Jūsu tekstiņš (diezin vai tas ir stāstiņš) derētu bilžu grāmatai, droši vien darbā ar mākslinieku arī teksts tiktu vēl īsināts, trāpīgākus dialogus izdotos atrast, trāpīgas situācijas. Vārdu sakot, tas ir materiāls bilžu grāmatai. Diemžēl neesmu naudīgs izdevējs, tāpēc meklējiet citu – naudīgāku. Lai Jums veicas! Paldies par uzticēšanos.

Visu labu vēlot, Uldis Auseklis

Rīga 27.08.03.”

Uz četriem gadiem manuskripts „Adele un pievilinājumi” iegūla plauktā, līdz atkal radās izdevība. Proti, apgāds „Zvaigzne ABC” 2007. gadā organizēja pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu divus darbus (viens no tiem iepriekš aprakstītais) ar pseidonīmu. Par nožēlu arī „Zvaigznes ABC” žūrija manus darbus izbrāķēja. Sevi mierināju ar domu, ka Astrīdas Lingrēnes Pepijas grāmata arī sākumā cieta neveiksmi. Nu, protams, ka es nevaru sevi salīdzināt ar populāro rakstnieci, bet šis fakts no viņas dzīves kalpoja man kā dzinulis arī turpmākos gadus.

Manuskripts „Adele un pievilinājumi” iegūla plauktā vēl uz pieciem gadiem. 2012. gada rudenī gaisā sāka virmot doma par mājas lapas izveidi, kurā publicētu savus garadarbus un man būtu pilnīgi vienalga, kā tos novērtētu kāds rakstnieks – kritiķis. Ar šādu pārliecību ķēros pie darba. Kamēr dēls apmeklēja sporta nodarbības, vairāk kā stundu ilgo gaidīšanas laiku izmantoju lietderīgi - sāku zīmēt topošajai e-grāmatai ilustrācijas. Pamainīju grāmatas nosaukumu un nedaudz uzlaboju tekstu.

2013. gada oktobrī (pēc 10 gadiem!) izdrukāju manuskripta lapas un aizvedu uz Rīgu iesiet. Nolēmu šo grāmatu pasniegt meitai kā piecpadsmitās dzimšanas dienas dāvanu, tāpēc uz pirmā vāka uzrakstīju: „Nesteidz pieaugt! Ļauj, lai bērns ilgāk mīt tavā sirsniņā!”