Gardie pievilinājumi (četri gandrīz patiesi notikumi)

07.06.2014.

4. notikums

CĀĻU PIEVILINĀJUMS

Adele brauc ciemos pie Omas (tā Adele sauc savu vecomammu) uz laukiem. Šim braucienam viņa gatavojusies jau kopš tās dienas, kad uzzināja patīkamo jaunumu – viena vista izperējusi sešus cālīšus. Tieši tad Adele nolēma cāļiem sagādāt pārsteigumu. Viņa palūdza mammai ar roku griežamās kafijas dzirnaviņas un griķus. Adele mala ik brīvu brīdi un samaltos griķu miltus bēra caurspīdīgā plastmasas traukā. Lai visi mājinieki zinātu, kam paredzēts trauka saturs, uz vāka tika uzlīmēts uzraksts “MALUMI CĀĻIEM”.


Ar roku griežamās kafijas dzirnaviņas	Samaltie griķi

Beidzot Adele ir laukos. Pagalmā viņa redz cēli staigājam gaili un vistas.

- Kur cāļi? - Adele jautā, rokās turēdama līdzatvesto dāvanu.

- Lai vistas nesaknābtu, cālīši paslēpušies šeit, - skaidro Oma un rāda nelielu koka kasti, zem kuras dzirdama čiepstēšana.

Pēc Adeles lūguma, vistas un gailis tiek sadzīti savā mājiņā. Kad briesmas vairs nedraud, meitene paceļ koka kasti. No tās apakšas iztipina seši pūkaini kamoliņi.

- Cik viņi mazi un mīļi! – Adele iesaucas.

Meitene pagrābj sauju samalto griķu un kaisa uz taciņas, taču vējš smalkos miltu graudus kopā ar smiltīm izsijā pa visu pagalmu.

- Tā jau visu pievilinājumu var aizlaist pa vējam, - prāto Adele un nolemj sataisīt cāļiem griķu putru, jo nav dzirdēts, ka putra vējā lidotu.

1 2 3 4 5 6 7 8 9 10

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

© Sanita Nikitenko

zirnis.lv atbalstam

QR koda izveide

Aizkulises

2003. gada vasara manai četrgadīgajai meitai bija izdomu pilna. Gandrīz katru dienu savā kladē pierakstīju viņas izdarības, līdz beigās nolēmu, ka vislabāk šie jaukie notikumi paliks prātā, ja par tiem uzrakstīšu nelielus stāstiņus. Tā radās četri gandrīz patiesi notikumu apraksti, kurus apvienoja kopīgs vārds - pievilinājums.

Tajā laikā latviešu autoru rakstītās un ilustrētās bērnu grāmatas nebija lielā klāstā, tāpēc nolēmu savu sacerējumu piedāvāt vairākām izdevniecībām. Iespējams, tas no manas puses bija pārdrošs gājiens, bet es sekoju teicienam: „Kas neriskē, tas nevinnē”. Noskaidroju izdevniecību e-pasta adreses un nosūtīju vēstules. Kā bija gaidāms, vairākums atbildi neatsūtīja. Manuskriptu pieteicās apskatīt tikai apgāda „Garā pupa” vadītājs - dzejnieks Uldis Auseklis. Vēl līdz šodienai manos materiālos glabājas viņa iesniegtā atbilde:

„Ļ. cien. Sanitas k-dze,

Jūsu tekstiņš (diezin vai tas ir stāstiņš) derētu bilžu grāmatai, droši vien darbā ar mākslinieku arī teksts tiktu vēl īsināts, trāpīgākus dialogus izdotos atrast, trāpīgas situācijas. Vārdu sakot, tas ir materiāls bilžu grāmatai. Diemžēl neesmu naudīgs izdevējs, tāpēc meklējiet citu – naudīgāku. Lai Jums veicas! Paldies par uzticēšanos.

Visu labu vēlot, Uldis Auseklis

Rīga 27.08.03.”

Uz četriem gadiem manuskripts „Adele un pievilinājumi” iegūla plauktā, līdz atkal radās izdevība. Proti, apgāds „Zvaigzne ABC” 2007. gadā organizēja pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu divus darbus (viens no tiem iepriekš aprakstītais) ar pseidonīmu. Par nožēlu arī „Zvaigznes ABC” žūrija manus darbus izbrāķēja. Sevi mierināju ar domu, ka Astrīdas Lingrēnes Pepijas grāmata arī sākumā cieta neveiksmi. Nu, protams, ka es nevaru sevi salīdzināt ar populāro rakstnieci, bet šis fakts no viņas dzīves kalpoja man kā dzinulis arī turpmākos gadus.

Manuskripts „Adele un pievilinājumi” iegūla plauktā vēl uz pieciem gadiem. 2012. gada rudenī gaisā sāka virmot doma par mājas lapas izveidi, kurā publicētu savus garadarbus un man būtu pilnīgi vienalga, kā tos novērtētu kāds rakstnieks – kritiķis. Ar šādu pārliecību ķēros pie darba. Kamēr dēls apmeklēja sporta nodarbības, vairāk kā stundu ilgo gaidīšanas laiku izmantoju lietderīgi - sāku zīmēt topošajai e-grāmatai ilustrācijas. Pamainīju grāmatas nosaukumu un nedaudz uzlaboju tekstu.

2013. gada oktobrī (pēc 10 gadiem!) izdrukāju manuskripta lapas un aizvedu uz Rīgu iesiet. Nolēmu šo grāmatu pasniegt meitai kā piecpadsmitās dzimšanas dienas dāvanu, tāpēc uz pirmā vāka uzrakstīju: „Nesteidz pieaugt! Ļauj, lai bērns ilgāk mīt tavā sirsniņā!”