No 5 zirņiem piešķiru

 

Romāna galvenās varones ir divas Afganistānā dzīvojošas dažāda vecuma sievietes - Marjama un Leila, bet laika periods, par kuru veidots stāstījums, aptver vairākus gadu desmitus – no 1974. līdz 2003. gadam.

 

Marjama bija ārlaulībā dzimis bērns. Viņas tēvam Džalīlam, kas skaitījās pietiekami turīgs, bija trīs sievas un deviņi citi bērni, bet Marjamas māte bija vienkārša kalpone, kurai, paliekot stāvoklī, nācās pamest Džalīla māju. Lai gan tēvs meiteni apciemoja katru nedēļu, Marjama jau kopš bērnības izjuta to, ka viņa ir negribēta. Māte ne reizi vien atgādināja, ka meita ir “nelikumīga persona, kurai nekad nebūs likumīgu tiesību uz to, kas pieder citiem cilvēkiem – uz mīlestību, ģimeni, mājām un piederību.” Kad Marjama sasniedza 15 gadu vecumu, viņas mīlestību nodeva arī tēvs, kuru viņa dievināja vairāk pat par savu māti. Marjama pret pašas gribu tika izprecināta vecam, vardarbīgam vīram Rašīdam, kuram viņa gluži kā kalpone izdabāja gandrīz trīsdesmit gadus. Diemžēl piepildījās mātes pareģojums, ka Marjamai dzīves laikā būs nepieciešama tikai viena prasme – prasme paciest. Tā viņa ilgu laiku arī dzīvoja, juzdamās vientuļa, neglīta, neizglītota un nevērtīga.

 

Leila bija gudra meitene, kurai tēvs paredzēja spīdošu nākotni. Viņš uzskatīja, ka “laulības var pagaidīt, izglītība – nē.” Diemžēl karš (padomju Krievijas iebrukums Afganistānā) salauza Leilas izsapņoto nākotni. Abi vecākie brāļi krita karā, māte no pārdzīvojumiem ieslīga dziļā depresijā, labākais bērnības draugs Tarīgs kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās. Beidzot, kad arī Leilas ģimene nolēma bēgt no kara, notika nelaime, kas Leilu satuvināja ar Marjamu. Ne uzreiz, bet pamazām. Leila un Marjama kļuva kā meita un māte.

 

Romāns atspoguļo austrumu sieviešu nevērtīgumu, salīdzinot ar vīriešiem. Kad pie varas nāca tālibi, tika pasludināti likumi. Lūk, daži no tiem.

“Uzmanību sievietēm!

Jums jāuzturas mājās. Sievietei neklājas bezmērķīgi klaiņot pa ielām. Ja izejat ārpus mājas, tas jādara vīriešu kārtas radinieka pavadībā. Ja jūs noķers uz ielas vienu, jūs sitīs un aizsūtīs atpakaļ uz mājām.

Jūs nedrīkstat atsegt seju. Uzturoties ārpus mājām, jums jāvalkā burka*. Ja nepakļausieties, jūs sitīs ļoti stipri.

Lietot kosmētiku aizliegts.

Rotaslietas ir aizliegtas.

Jūs nedrīkstat valkāt skaistu tērpu.

Jūs nedrīkstat runāt, ja vien jūs neuzrunā.

Jūs nedrīkstat saskatīties ar vīriešiem.

Jūs nedrīkstat smieties sabiedriskās vietās. Ja to darīsiet, jūs sitīs.

Jūs nedrīkstat krāsot nagus. Ja to darīsiet, jums nogriezīs pirkstu.

Meitenēm aizliegts apmeklēt skolu. Visas meiteņu skolas nekavējoties tiks slēgtas.

Sievietēm aizliegts strādāt algotu darbu.

Ja jūs pieķers laulības krāpšanā, jūs nomētās ar akmeņiem līdz nāvei.”

 

Lasot par kara laiku, kad Afganistānā iebruka padomju Krievijas karaspēks, acu priekšā redzēju pašreizējo Krievijas uzbrukumu Ukrainai. Pagājuši 40 gadi, bet nekas nav mainījies. Tā pati vardarbība, vakumbumbas, mīnas, uz kurām uzkāpjot, tiek zaudēti locekļi vai arī dzīvības, kā arī kasešu bumbas, kas līdzinās krāsainām mantiņām, ko bērni aiz nezināšanas var paņemt rokās. Skumji.

 

Šī paša autora romāns “Pūķa ķērājs” man tomēr šķita saistošāks un spēcīgāks.

 

* burka – vienlaidus auduma gabals, kas nosedz visu ķermeni, bet virs acīm iestrādāts siets.