No 5 zirņiem piešķiru

Romāna darbība norisinās Ziemeļkarolīnas dumbrājos, kur okeāna izrobotā piekraste mijas ar purvainiem plašumiem. Šajā vietā uz dzīvi “apmetas tikai tie, kuri no kaut kā bēg vai ir nonākuši bezizejā”, jo “šis krasts atbaida ikvienu, kas atbraucis šurp, lai apmestos te uz dzīvi.” Dumbrājs dzīves salauztiem un nabagiem ir kā trimdas vieta, kas “tāpat kā jebkura grūti pieejama teritorija, droši glabāja viņu noslēpumus.”

Uz šo neskarto dabas nostūri bija pārcēlusies galvenās varones ģimene – abi vecāki ar pieciem bērniem. Taču tēva dzeršana un vardarbība pamazām ģimeni sašķēla. Viens pēc otra to pameta gan māte, gan vecākie brāļi un māsas, dumbrājā atstājot vien tēvu un sešus gadus veco Kiju. “Viņa zināja, ka visi devušies prom papus dēļ, tikai nespēja saprast, kāpēc neviens nav paņēmis viņu līdzi.”

Tēvs bieži nebija mājās pat vairākas dienas pēc kārtas, tāpēc Kija iemācījās ar visu sadzīvi tikt galā patstāvīgi – gatavoja ēst, uzkopa māju un lielāko dienas daļu pavadīja, vienatnē baudot apkārtējo dabu. Drīz vien Kiju šajā ūdeņainajā nekurienē pameta arī tēvs. Tā viņa kopš desmit gadu vecuma auga pavisam vientuļa, bez sabiedrības atbalsta un draugiem. Pat to reto reizi, kad meitene devās uz attālās pilsētiņas veikalu, visi no viņas vairījās, dēvējot par purva skuķi.

Kad Kija pieauga, noslēpumainajā skaistulē ieskatījās divi tuvējās pilsētiņas puiši – Teits un Čeiss, taču dzīves pieredze Kijai lika baidīties izjust uzticēšanos un mīlestību, jo visi viņu līdz šim bija pametuši un pievīluši. “(..) pieskarties kādam nozīmēja atdot daļiņu sevis, ko vairs nevar atgūt.” Un tad kādu dienu viens no puišiem purvā tika atrasts miris…

 

Visvairāk romānā mani piesaistīja sākumdaļa, kaut nenoticēju, ka tik maza meitene bez pieaugušo palīdzības spēja viena pati izdzīvot dumbrājā, pie tam tik ilgu laiku pavadot bez cilvēku sabiedrības un savstarpējām sazināšanās iespējām. Manuprāt, Kijai vajadzēja būt mežonīgākai un maugliskākai, jo bērns šajā vecumā atdarina apkārtējos, un Kijai vienīgais paraugs bija dzīvās dabas uzvedības modeļi. Vēl mani pārsteidza, ka tā jau ir otrā pēdējo mēnešu laikā lasītā Amerikas autores grāmata (skat. Tara Vestovera “Izglītotā” vērtējumu), kurā bērns nezina savu dzimšanas datumu un neapmeklē skolu. Kija nezināja pat savu pilno vārdu.

 

Citāti

“Iedzīts stūrī, izmisis vai izolēts, cilvēks atgriežas pie instinktiem un likumiem, kuri ļauj viņam izdzīvot.”

“Nekas tā nerosina iztēli kā vientulība (..).”

“Īsts vīrietis nekaunas no asarām, dziļi izjūt operu un dzeju un dara visu, lai aizsargātu sievieti.”

“(..) daba ir parūpējusies par to, ka vīrieši, kuri raida viltus signālus vai pastāvīgi maina partneres, beigu beigās paliek vieni.”