Grūdiens

Stāvējām rindā Berlīnes Tehnikas muzeja kafejnīcā. Tā kā ēdienu piedāvājums bija rakstīts vācu mēlē, meita pagāja dažus soļus uz priekšu to nofotografēt, lai, gaidot savu kārtu, paspētu googlē iztulkot. Priekšā stāvošā vāciete sāka kaut ko vācu valodā bļaut. Meita mēģināja angļu valodā paskaidrot, ka viņa vēlas tikai nofotografēt. Vāciete viņā neklausījās, bet turpināja nikni bļaut. Iespējams, ka viņai nepatika, ka meita pienākusi pārāk tuvu, neievērojot covid distanci. Beigās vāciete mani pagrūda. Nesapratu, kādā sakarā, tāpēc nepaliku parādā - pagrūdu arī viņu. Vīrs uz mani palika nikns. Kā es atļaujoties šādi uzvesties svešā valstī!?

Bērnībā tiku mācīta, ka jābūt pieklājīgai, nedrīkst rupji runāt, nedrīkst runāt pretī, nedrīkst citam sist. Tā arī ilgu laiku dzīvoju, daudz ko noklusējot un sagremojot sevī. Lai arī tiku pārliecināta, ka tādā veidā demonstrēju savu stiprumu un varbūt pat pārākumu, tomēr diez kāpēc iekšēji šādās situācijās jutos vāja. Dzīves gaitā esmu iemācījusies sevi aizstāvēt. Arī šodien. Protams, ka to pārdzīvoju visu atlikušo dienu (ceļojuma aprakstu lasīt šeit).