No 5 zirņiem piešķiru

“Meitiņa” man atgādina Māra Bērziņa grāmatu “Svina garša”, kur galvenā varoņa dzīvē norisinās pārāk daudz sakritību un notikumu, piešķirot tam supervaroņa titulu. Autore ievadā raksta, ka šī ir dokumentāla grāmata par 2014. gada karu Doņeckā, un aprakstītās epizodes norisinājušās reālajā dzīvē, tikai stāstījums apvieno vienā veselumā gan autores personīgos, gan līdzcilvēku izdzīvotos notikumus.

Grāmatas galvenā varone ir jauna, pēc izskata smalka sieviete, bet šajā smalkajā sievietē mājo pamatīgs spēks. Viņa ne tikai nēsā granātu kabatā, bet pati ir kā granāta. Jau pirms kara sākšanās izveido stikla apstrādes uzņēmumu, sapulcinot ap sevi vīriešu kārtas pārstāvjus, bet sākoties karam, visa šī komanda piedalās ukraiņu karavīru atbalsta pasākumos.

Stāstījuma teksts brīžiem bija par sarežģītu. Kaut ko nācās pārlasīt vairākkārt, ja īsti nesapratu. Nezinu, vai tas bija tāds rakstnieces stils vai arī tulkotājas vaina. Visu laiku bija sajūta, ka teksta autors ir vīrietis nevis sieviete, jo, manuprāt, tāds valodas smagums un humoriņš vairāk raksturīgs vīriešu rakstīšanas stilam.

 

Citāti

“Lai izdzīvotu, tev vajadzēs nomirt.”

“Ja kāds peld kā pīle, pēkšķ kā pīle un nirst kā pīle – tad jūsu priekšā, visticamāk, ir pīle. Ja kāds piesauc karu, draud ar karu, trenējas karam un ieved jūsu teritorijā zaldātus – pie jums, visticamāk, būs karš.”

“Nevienam, nevienam nedrīkst uzticēties, tikai sev, un arī sev ne vienmēr.”

“Karš ir slēgts vīriešu klubs, tikai nezin kāpēc rikošetā trāpa sievietēm.”

“(..) tur, augšā, plūcas, bet mums pakauši svilst.”

“Jūs taču ne jau tāpat vien karojat, bet par savu zemi. Un sava zeme tikai tad ir sava, kad (..)  mūsējie to pietur no apakšas (piezīme – domāti mirušie).”

“Vai zināt, kā izskatās māja, kurā neviens nav atgriezies? Vispirms mājā nomirst puķes. (..) Vēl māja smird. Gandrīz katrā dzīvoklī bija kaut kas ēdams, kaut kas pusvārīts uz plīts vai sarūdzis ledusskapī. Iztēlojieties divus mēnešus vecu boršču! Bet viena sieviete bija aizmirsusi vešmašīnā veļu, un lupatas turpat bundulī sapuva. (..) Un vēl māja kļūst putekļaina, aizaug ar zirnekļu tīkliem, tajā ieviešas peles un prusaki, zem jumta apmetas sikspārņi, ar savu klātbūtni liekot mums noprast – vācieties prom, jūsu laiks ir beidzies.”

“(..) vienalga kaut kur pasaulē cīņā saķeras labais un ļaunais, un no šīs kaujas saplaisā zeme, un šis lūzums vienmēr – vienmēr! – ir tev zem kājām. Grozies, kā gribi, atliec lēmumu kaut līdz nelabumam, bet zeme saplaisā, un tu paliec špagatā virs bezdibeņa. Un visi apkārtējie pagriežas un gaida – nez uz kuru pusi tad lēksi?”