Nonācis pļavā, Pūķītis apstājās, jo izdzirdēja dīvainas skaņas. Tās nelīdzinājās ne vēja šalkām, ne zāles čaboņai, bet drīzāk atgādināja klusus, elsojošus šņukstus. Šķita, ka pļavā augošie zāles stiebri raudātu.

Tā kā bija tumšs un gandrīz neko nevarēja redzēt, Pūķītis nedroši iejautājās: „Vai te kāds ir?”

Vienlaicīgi atskanēja vairākas smalkas balstiņas: „Jāņtārpiņi.”

Zemāk pieliecies, pūķītis zāles stiebru galos pamanīja mazus kukainīšus.

„Kāpēc jūs raudat?” pūķītis vēlējās zināt.

„Mēs nevaram iedegt savas gaismiņas, jo lielais lukturis gandrīz nodzisis. Zem pelniem vēl kvēlo mazas oglītes, bet mums visiem nepietiek spēka uzpūst uguni. Tu esi liels un arī tavs pūtiens varētu būt spēcīgs. Vai vari palīdzēt?”

„Protams, ka palīdzēšu,” piekrita pūķītis.

„Ej pa taciņu līdz pat pļavas vidum. Tur tu redzēsi lielo lukturi. Lūdzu, pasteidzies!” jāņtārpiņi lūdzās.

Kad pūķītis nonāca pļavas vidū, lukturī ogles vairs nekvēloja. Viņš dažas reizes uzpūta, bet veltīgi, - liesma neaizdegās.

„Pūt stiprāk! Pūt stiprāk!” pa visu pļavu skanēja simtiem smalku balstiņu.

Pūķītis dziļi ievilka gaisu un pūta cik spēka. Pašam par lielu pārsteigumu, no viņa mutes izšļācās karsta uguns liesma un iekvēlināja  apdzisušo lukturi.

„Es māku pūst uguni!” pūķītis iesaucās, un kamēr viņš tīksminājās par savu jaunatklājumu, tūkstošiem jāņtārpiņu sāka pulcēties ap lielā luktura liesmu, lai iedegtu savas gaismiņas. Un dažu minūšu laikā tumsas plīvurā ietītā pļava kļuva mirdzoša.

„Vai kāds no jums man varētu pateikt, kā nokļūt līdz gudrajai pūcei?” pūķītis vērsās pie  jāņtārpiņiem.

„Mēs mitināmies vienīgi pļavā, tāpēc par to, kas atrodas ārpus pļavas, neko nezinām,” atbildēja viens jāņtārpiņš. „Taču mēs varam iedot gaismas lukturīti, lai tu nakts melnumā spētu saskatīt ceļu.”

Pūķītis pateicās par lukturīti un devās tālāk gudrās pūces meklējumos.