Viņš šķērsoja mirdzošo pļavu, pārbrida pāri nelielam strautam un nonāca akmeņaina kalna pakājē. Kalna virsotnē atradās liela ligzda. Tā kā pūķītis bija piekusis, viņš nolēma, ka tā būtu lieliska guļvieta. Pēdējiem spēkiem viņš uzrāpās kalnā un ielīda ligzdā. Tur viena otrai līdzās gulēja trīs olas. Pūķītis pielika tām tuvāk lukturīti un vārgajā gaismiņā pamanīja, ka olas pēc krāsas līdzinās tai olai, no kuras viņš izšķīlies.

„Varbūt te dzīvo mani vecāki,” viņš nodomāja, nolika gaismas lukturīti uz ligzdas malas un piespiedies ciešāk visām trim olām, tai pat mirklī iemiga.

Pūķīti pamodināja asi dūrieni. Atvēris acis, viņš ieraudzīja pāri pārliekušos lielu, spalvainu putna galvu.

„Ko tu dari manā ligzdā?” putns jautāja un pūķītim draudīgi pietuvināja savu kaula knābi.

„Es...,” minstinājās pūķītis. „Es pārnakšņoju ligzdā, jo domāju, ka te satikšu savus vecākus.”

Un tad pūķītis putnam izstāstīja, ka šobrīd mēro ceļu pie gudrās pūces, lai noskaidrotu, kas viņš ir, un kur ir viņa vecāki. Viņš, redz, esot izšķīlies no olas, kas pēc izskata līdzīga šajā ligzdā esošajām olām, tāpēc iedomājies, ka te varētu satikt savu mammu un tēti.

„Man tevi jāapbēdina, jo ligzda pieder man - ērglim,” noklausījies pūķīša stāstījumu, atbildēja putns. „Esmu tālu lidojis, bet tādu kā tu, redzu pirmo reizi. Tu nelīdzinies ne īsti putnam, ne dzīvniekam.”

„Tad varbūt tu zināsi, kur dzīvo gudrā pūce?” jautāja pūķītis.

„Tur!” ērglis savicināja lielos spārnus un norādīja uz smilšaino klajumu, kura vidū auga vientuļš, sauss koks.

Pirms šķiršanās ērglis no viena spārna izrāva spalvu un uzdāvināja to pūķītim.

„Gadījumā, ja būs vajadzīga palīdzība, spalva jāpalaiž pa vējam, un jau pēc dažām minūtēm es atlidošu,” teica ērglis.

Pūķītis atvadījās. Paņēmis spalvu un lukturīti, viņš izrāpās no ligzdas laukā.