Cetatea Poenari – grāfa Drakulas cietokšņa drupas

 

Poenari tiek uzskatīta par vienu no visvairāk apsēstajām spoku vietām Rumānijā.

 

Attēls no interneta.

13. gadsimtā Valahijas (Rumānijas dienvidu daļas) valdnieks Negru Voda vienā no Karpatu kalna stāvajām virsotnēm uzcēla pili. Gadsimtu gaitā tā vairākkārtīgi mainījusi gan nosaukumu, gan iemītniekus.

Vlads III Drakula.

15. gadsimta vidū par Valahijas valdnieku kļuva Vlads III Drakula, kas pretojās Osmaņu impērijai un izcēlās ar savu dēmonisko nežēlību un brutālajām soda metodēm. Viņš pavēlēja notiesātajiem nodīrāt ādu, nocirst galvas, padarīt aklus, nožņaugt, pakārt, sadedzināt, kapāt, pienaglot, apglabāt dzīvus utt. Viņš arī lika saviem upuriem nogriezt degunus, ausis, dzimumorgānus un mēles. Bet iecienītākā spīdzināšana bija uzduršana (uzsēdināšana) uz mieta, no kuras cēlusies Drakulas iesauka Tepešs – tas, kurš uzdur jeb uzšķēlējs. Starpcitu uzvārds Drakula nāk no tēva – Vlada II, kurš bija uzņemts Pūķa ordeņa militāri reliģiskajā biedrībā. Vārda drakula burtiskā nozīme ir pūķa dēls vai velna dēls.

Tāda kādreiz izskatījusies Drakulas pils.

Pirmais svarīgais atriebības akts bija vērsts pret bojāriem (dižciltīgajiem), kas bija vainīgi viņa tēva un brāļa nāvē. Neapmierināti ar bargajiem soda veidiem, daudzi Valahijas bojāri plānoja gāzt savu valdnieku. Vlads uzzināja par bajāru nodomiem un pavēlēja viņus arestēt. Bajāriem nācās piespiedu kārtā doties atjaunot  un paplašināt Poenari cietoksni, kas kļuva par Drakulas rezidenci. Daudzi smago darba apstākļu dēļ nomira.

Lai gan pili izmantoja vēl dažus gadsimtus pēc Vlada nāves, tā tika pamesta 16. gadsimtā. 1888. gada zemes nogruvums un vairākas 20. gadsimta zemestrīces nogāza daļu pils sienas, kas ievēlusies kalna pakājē esošajā upē. Līdz mūsdienām saglabājušās vien pilsdrupas.

Pils lielums un atrašanās vieta apgrūtināja tās iekarošanu, tomēr leģenda vēsta, ka tad, kad pils tika aplenkta, Vlads Drakula izmantojis slepeno eju cauri kalniem. Vietējie vēl joprojām tic šādas ejas esamībai, kaut arheologi to nav atraduši.

Lai nokļūtu līdz pilsdrupām, jāpievar apmēram 1500 pakāpieni. Tas ir fiziski grūts kāpiens, tāpēc Poenari nav populārs tūrisma objekts. Pie tam nogurdinošais gājiens neattaisno liktās cerības uz to, kas kalna galā tiks ieraudzīts. Biju gaidījusi interesantākus muzeja eksponātus. Iespējams, ka rudens mēneša nokrāsas, kas ietērpj lapu kokus, paver iespaidīgāku skatu no kalna virsotnes.

Skats uz apkārtni no Poenari pilsdrupām.

Pretstatā Poenari pilsdrupām, cilvēki iecienījuši Bran pili, kas ir komerciāls tūrisma objekts un arī skaitās Drakulas pils, kaut Vladam Drakulam ar to nav nekāda sakara.

 

 

Castelul Bran – Brana pils (neīstā Drakulas pils)

 

Brana pils ir iespaidīga 14. gadsimta celtne, kas majestātiski izslējusies uz 762-us metrus augstas klints. Gadu gaitā pils pildījusi dažādas militāras un stratēģiskas funkcijas. Bija laiks, kad tajā atradās muitas punkts, jo pils robežojas ar diviem vēsturiskiem reģioniem - Transilvāniju un Valahiju. Tirgotājiem, kas no viena reģiona devās uz otru, bija jāmaksā nodokļi.

 

II pasaules kara laikā īpašnieki pilī ierīkoja slimnīcu, kas nodrošināja aprūpi līdz 1948. gadam. Nākot pie varas komunistiskajam režīmam, pili līdz pat 90-tajiem gadiem pārņēma valsts.    Tikai 2005. gadā pēc ilgstoša juridiska procesa pils tika nodota likumīgajiem īpašniekiem, kas tagad te uztur privāto muzeju ar Drakulam veltītiem eksponātiem.

 

Brana pils iekšpagalms.

Skats no pils jumta terases.

 

Pils iekšpagalma aku rotā barokāli elementi.

 

 

Rupea nocietinājums

 

Rupea ir viduslaiku nocietinājums, kas atrodas uz 120 metru augstas klints. Pirmo reizi tas pieminēts 1324. gada rakstos. Nocietinājums piedzīvojis uzbrukumus, ugunsgrēkus, bet pēc 1790. gada spēcīgās vētras, kuras laikā tika iznīcināts jumts, nocietinājums tika pamests.

 

 

 

 

Prejmer nocietinājums

Prejmer ir ievērojama ar savu nocietināto baznīcu. Lai aizsargātos no mongoļu izlaupītājiem, sakši (ģermāņu cilts), kas viduslaikos apdzīvoja tagadējo Rumānijas teritoriju, baznīcai apkārt uzbūvēja nocietinājumu - 12 metrus augstu sienu. Tuvojoties “nelūgtajiem viesiem”, baznīca brīdināja. Visi ciema ļaudis no savām mājām uz pāris dienām pārvācās uz nocietinājumu, kura iekšpusē četros līmeņos bija izveidoti “vienistabas dzīvoklīši” – katrai saimei savs. Te atradās arī skolas telpa.

Nocietinājumā bija iespējams uzturēties līdz pat divām nedēļām. Pārtiku katra ģimene gādāja sev pati. Speķa tornī jau laicīgi tika vītināta gaļa. Katra ģimene tai pielika klāt savu atšķirības zīmi. Starpcitu vēl joprojām Transilvānijā ir vietas, kur gaļu vītina Speķa tornī.

Transilvānijas reģionā ir apmēram 100 tādas baznīcas ar patversmi un nocietinājumu.

Nocietinājums no ārpuses.

 

Nocietinājuma iekšpusē četros stāvos iekārtoti vienistabas “dzīvoklīši”. Gluži kā mūsdienu daudzīvokļu mājā, uz katrām durvīm savs numurs.

Nocietinājuma ārsienu no “dzīvokļiem” atdala dubultā siena - aizsargmūris.

Klases telpa.