GIBRALTĀRS

 

Gibraltārs atrodas Pireneju pussalas dienvidu daļā uz šauras zemes strēles un kopš 1713. gada skaitās Apvienotās Karalistes pārvaldījumā. Gibraltāra teritorija aptver nieka 6,8 km², un lielu daļu no tās aizņem klints, tomēr neskatoties uz to iedzīvotāju skaits ir pārsteidzošs – apmēram 34 000. 

No Gibraltāra teritorijas labi saredzami Marokas kalni. Īsākais attālums starp Eiropu un Āfriku Gibraltāra šaurumā ir 13 kilometri. Šajā vietā satuvinās ne tikai abi kontinenti, bet arī Vidusjūra ar Atlantijas okeānu. Gibraltāra šaurums ir ļoti nozīmīgs kuģošanas ceļš. Tur atrodas arī NATO militārā jūras bāze.

1967. gadā notika referendums, kurā vairākums Gibraltāra iedzīvotāju nobalsoja par to, lai paliktu Apvienotās Karalistes pārvaldījumā. Tas pasliktināja attiecības ar Spāniju. Turpmākos 17 gadus Spānija ar Gibraltāru robežu turēja slēgtu. Starpcitu sauszemes robežas garums ar Spāniju ir tikai 1,2 kilometri.

 

 

Uz Gibraltāru braucām ar sabiedrisko transportu, respektīvi, autobusu. Autobuss Malaga – La Linea turp un atpakaļ kursē pāris reizes dienā (saraksts atrodams šeit), tāpēc biļetes vēlams iegādāties laicīgi. Es biļetes gan turp, gan atpakaļ nopirku Malagas starppilsētas autoostas kasē (atrodas līdzās galvenajai dzelzceļa stacijai Malaga Maria Zambrano) iepriekšējā dienā. Par šo apdomīgo gājienu biju sevišķi priecīga, kad konstatēju, ka La Linea autoostā nestrādāja kases, bet vakarpusē braukt gribētāju atpakaļ uz Malagu bija krietni paliels bariņš. Autobusā pirmie tika ielaisti tie, kam bija iegādātas biļetes.

 

No Malagas izbraucām ar pirmo autobusu pulksten 6:30, bet La Linea autoostā iebraucām pulksten 8:45. No autoostas līdz robežas šķērsošanas vietai apmēram 200-300 metri. Ap pulksten 9-iem nebija gara tūristu rinda, tāpēc pie robežas nācās pagaidīt vien 10-15 minūtes (jāuzrāda pases!). Iespējams, ka citā laikā cilvēku (kājām gājēju) ir krietni vairāk. Internetā lasīju, ka pie robežas esot ļoti garas mašīnu rindas. Laikam braucām nesezonā (oktobra vidū), jo nekādas mašīnu rindas nemanīju.

Skats uz Gibraltāru pa autobusa logu.

 

Kad šķērsota robeža, Gibraltāra klints vēl ietinusies rīta mākoņa cepurē.

 

Internetā biju lasījusi, ka pie robežas pa 40 eiro iespējams izmantot nelielus tūristu busiņus, kas izvadā pa populārākajām Gibraltāra tūrisma vietām, katrā vietā uzturoties noteiktu laika daudzumu. Nevēlēdamās iekļauties citu norādītajos laika limitos, šo pakalpojumu uzreiz atmetu kā nederīgu. Nolēmu izmantot sabiedrisko transportu.

Gibraltāru apkalpo divas sabiedrisko autobusu kompānijas – Citibus (maršruti 5&10 un X5) un Gibraltar Bus Company (pārējie maršruti, tai skaitā 1. un 2., kurus mēs izmantojām). Te var sīkāk izpētīt katras autobusa firmas maršrutus – Citibus (šeit) un Gibraltar Bus Company (šeit).

Biju aprēķinājusi, ka mums būs izdevīgāk iegādāties autobusu dienas biļeti “Hopper ticket” pa 9 eiro, ko iepriekš jānopērk interneta vietnē (šeit). Vēlos tikai pabrīdināt, ka autobusā 5&10, kad pirmo reizi iekāpām netālu no robežpunkta, šoferis iedeva bezmaksas biļeti. Pēc brauciena es to izmetu laukā, bet labāk jāsaglabā, jo, kad otrreiz iekāpu šī maršruta autobusā un telefonā uzrādīju “Hopper ticket”, šoferis prasīja, lai uzrādu biļeti. Tā kā valodas zināšanas man nav tik labas, lai strīdētos, paliku pie sava, ka man ir nopirkta dienas biļete, un šoferis beigu beigās atmeta ar roku. Pārējos maršrutos problēmu nebija.

Tātad, netālu no robežpunkta atrodas autobusa 5&10 galapietura. Iekāpām šajā autobusā un braucām līdz maršruta otrai galapieturai, kas atrodas netālu no gaisa vagoniņa stacijas Cable Car’s Top. Autobusu X5 neizmantojām, jo tā maršruts ir uz pusi īsāks.

Autobusa 5&10 maršruts.

Autobusa 5&10 galapietura netālu no gaisa vagoniņa stacijas Cable Car’s Top. Līdzās vagoniņa stacijai atrodas ieeja Botāniskajā dārzā.

 

 

Gibraltar Nature Reserve – dabas parks  

 

Nav jēgas uzbraukt ar gaisa vagoniņu kalna augšā (412 m virs jūras līmeņa) un nobraukt lejā. Naudas izteiksmē, protams, tā ir lētāk. Noteikti ieteiktu pastaigāt pa dabas parku (Nature Reserve), tāpēc jāiegādājas apvienotā biļete Cable Car & Nature Reserve. Kopā ar biļeti tiek iedota arī kalna taku karte (internetā pieejama šī karte). Mēs ar vagoniņu uzbraucām kalnā, izstaigājām visas takas un tad līdz kalna pakājei (vagoniņa stacijai) nobraucām ar 1. autobusu.

Skats no gaisa vagoniņa augšējās stacijas. Klints virsotni apdzīvo barbaru makaki, kas ir vienīgie savvaļā dzīvojošie pērtiķi Eiropas teritorijā. Netālu no gaisa vagoniņa stacijas atrodas klints ar stiklotu balkonu (Skywalk).

 

 

 

Sv. Miķeļa ala (St. Michael’s cave) – iespaidīga ala ar stalaktītiem un stalagmītiem, kā arī milzīgu telpu, kurā notiek koncerti. Vēl grandiozāku alu padara krāsu, skaņu un video klātbūtne. 

    

 

 

 

Pār 70 metrus platu un 50 metrus dziļu aizu izveidots trošu piekaramais tilts (Windsor bridge), kas šūpojas vējā. Ja gadījumā kādam bail iet tam pāri, līdzās tiltam ierīkota taka.

 

 

Skats uz Gibraltāra šaurumu un Āfrikas krastiem.

 

Otrā pasaules kara tuneļi (World war II tunels) – apmēram 52-us kilometrus garš tuneļu tīkls, kas izveidots klintī. Te ierīkotajās kazarmās vietas pietika 15 tūkstošiem karavīru. Šobrīd – muzejs. Atradu informāciju, ka pirmās tuneļu sistēmas, lai novietotu lielgabalus un cīnītos pret ienaidnieku, Gibraltāra klintī tika izraktas jau Lielā aplenkuma laikā no 1779. līdz 1783. gadam. Iespējams, klintī izraktie tuneļi ir visiespaidīgākā cilvēka radītā aizsardzības sistēma.

Tūristiem pieejamā tuneļu karte, lai rastos priekšstats par tuneļu sistēmas sarežģītību. 

 

 

14. gadsimta mauru cietoksnis, kas līdz 2010. gadam tika izmantots kā cietums. Personīgi man šī vieta nepatika, un no mūra jumta nekāda īpašā panorāma nebija redzama. Var jau būt, ka biju vienkārši piekususi pēc nostaigātajiem kilometriem. Pavisam netālu ir 1. autobusa pietura.

 

 

 

Europa Point – Eiropas dienvidu gals 

 

Ar 2. autobusu var aizbraukt līdz Eiropas dienvidu galapunktam, no kura paveras skats pāri jūras šaurumam uz Ziemeļāfriku.

1841. gadā uzceltā bāka.

Sikorska memoriāls piemin 1943. gada 4. jūlija avāriju, kuras rezultātā gāja bojā Polijas armijas virspavēlnieks ģenerālis Vladislavs Sikorskis.

Agrākā nocietinājuma vieta Harding’s battery, kas 19. gadsimtā tika nosaukta inženiera Džordža Hārdinga vārdā.