2. diena

Białystok – Lublin – Kraków

Kopumā nobraucu apmēram 550 km.

 

APRAKSTS UN ATTĒLS

 

NOVĒRTĒJUMS


No Białystok (Belostoka) līdz Lublin (Ļubļina) aptuveni 250 km.

Lublin bieži tiek saukta par “Mazo Krakovu” vai “Kazas ragu”. Par “Kazas ragu” to sauc tāpēc, ka pilsētas ģerbonī attēlota balta kaza, kura grasās ēst vīnogas no vīnogulāja. Lublin vecpilsētā aplūkojami vairāki ievērojami arhitektūras objekti.

 

Līdz apnikumam vilkos pa šaurajiem ceļiem ar vidējo ātrumu ap 50 km/h, jo apdzīvotas vietas sekoja viena otrai. 210 km mocīju teju 5-as stundas, jo pa ceļam gadījās arī remontdarbi. Un tad nolēmu, ka pilsētā Lublin nebraukšu, jo bija jau vēla pēcpusdiena, bet pievarēts mazāk nekā pusceļš. Pa apkārtceļiem tiku uz maģistrāles, kur var braukt ar ātrumu 140 km/h un traucos uz Kraków.


Jau apmēram 100 km pirms Kraków (Krakova) parādās kalnaini apvidi.

Kraków ir sena pilsēta Vislas upes krastā. 11.–16. gadsimtā tā bija valsts galvaspilsēta un karaļu rezidence. Pateicoties skaistajai vecpilsētai, to dēvē par Polijas "Romu".

Lai nebūtu tālu jāiet līdz apskates objektiem, viesnīcu rezervēju vecpilsētā, apmēram 100 m no Polijas sirds - ar sarkanu mūri apjozta Vāveles (Wawel) kalna. Karaliskajā Vāveles renesanses stila pilī tiek glabāti mākslas darbu krājumi, bet katedrālē visos laikmetos notika valdnieku kronēšanas ceremonijas un prezidentu inaugurācijas.

Pilsētas simbols ir Vāveles pūķis, kurš apvīts ar leģendām. Pūķa skulptūra atrodas ārpus mūra Vislas upes krastā. 

 

Pilsētā iebraucām jau pievakarē pēc pulksten 20. Diemžēl viesnīcai, ko izvēlējāmies vecpilsētas teritorijā, savs stāvlaukums nebija (tas ir liels mīnuss), tāpēc nācās riņķot pa Kraków vecpilsētu, meklējot, kur nostāties. Paveicās, jo vienu vietu atradu. No 20.00 līdz 10.00 uz ielas var stāvēt bez maksas. Netālu no Vāveles kalna pretī Vislas upei ir pazemes auto stāvvieta, kur, protams, jāmaksā.

Tā kā sāka strauji satumst, pilsēta ietērpās nakts ugunīs. Gar upi pastaigājās simtiem cilvēku. Noteikti ir vērts šādā laikā izbaudīt pilsētu, jo apkārtējā noskaņa pavisam cita nekā dienā.

Vēlējāmies uzkāpt Vāveles kalnā, lai aplūkotu ēkas, taču teritorija pulksten 21.00 tiek slēgta ciet. Vaļā veras jau no pulksten 6.00. Nolēmām atnākt nākamajā dienā uzreiz pēc brokastīm.

Pa vecpilsētu iespējams izbraukt greznā zirga pajūgā.

Pa nakti pie atvērtā loga bija ļoti grūti aizmigt. Miegu traucēja tramvaja grabēšana, zirga pakavi un pajūgs, kā arī citi lielpilsētas trokšņi, pie kuriem neesmu pieradusi.


 

 

 

 

3. diena

Kraków – Wieliczka – Zakopane

 

APRAKSTS UN ATTĒLS

 

NOVĒRTĒJUMS


Lai Kraków Vāveles (Wawel) kalnā apskatītos karaliskās telpas un pils kompleksu, jāiegādājas biļetes. Pa teritoriju var staigāt bez maksas.

No kalna paveras skaista panorāma uz Vislas upi.

 

Vāveles kalnā uzkāpām ap pulksten 8.00, kad apmeklētāju vēl gandrīz nebija. Nevēlējāmies apskatīt ēku iekštelpas, tāpēc nezinu, cikos sākas biļešu pārdošana. Biju tikai lasījusi, ka dienā te veidojas garas rindas, tāpēc labāk nākt rīta pusē.

 

Neizstaigājām arī Kraków vecpilsētu, jo bija jāsteidzas uz Wieliczka sāls raktuvēm, jo krievu grupa ekskursiju sāk pulksten  11.10.


No Kraków (Krakova) līdz Wieliczka (Veļička) jābrauc apmēram 10 km. Te atrodas populārs tūrisma objekts - sāls raktuves (Kopalnia Soli “Wieliczka”; Daniłowicza 10), kas uzbūvētas 13. gadsimtā, bet sāls tika iegūta līdz 2007. gadam.

Tiek piedāvātas vairākas trases, taču klasiskā ir tūristu trase, kuras apskatei aizies vismaz 2–2,5 stundas, bet noieti tiks vismaz 3 km.

Poļi biļetes iegādājas, stāvot vienā rindā, bet ārzemnieki – stāvot citā rindā. Gribētāju apmeklēt muzeju parasti ir ļoti daudz, tāpēc jāierodas laicīgi, paredzot, ka rindā nāksies stāvēt ilgāku laiku.

Vienā grupā kopā ar gidu tiek ielaisti tikai 40 cilvēki. Un ārzemju grupas pa dienu nav nemaz tik daudz, piemēram, krievu grupas ir tikai trīs. Angļu grupas gan formējas ik pēc 30 minūtēm, bet tas precīzāk izlasāms mājas lapā www.wieliczka.ru (valodu var mainīt).

Katram tiek iedots raidītājs, kurā jāuzliek noteikti viļņi, un vienā ausī jāieliek austiņa. Tādā veidā tiks dzirdēts gids. Tikai jāievēro, ka atrodoties lielākā attālumā no gida, skaņa var pazust.

Lai tiktu šahtā, uz leju jākāpj pa kāpnēm. Kopā būs jāpievar apmēram 800 pakāpieni. Un tas ir tikai 3. līmenis. Visā šahtā ir 9 līmeņi, bet koridoru kopējais garums - 245 km.

Šahtā temperatūra turas no +14C0 līdz +16C0. Vēlams paņemt līdzi jaku. Šahtā ir tualetes, suvenīru veikali, lepna ēstuve un pat sanatorija asmātiķiem.

Augšā tūristi tiek nogādāti ar liftu.

 

Jau iebraucot pilsētiņā, vietējie, plivinot dzeltenus karodziņus, aicina auto atstāt savu pagalmu stāvvietās. Ja uzstādīts navigators, labāk braukt līdz galam, jo tur ir oficiāla stāvvieta. Cik tā maksā, nezinu. Iebraucām vietējo teritorijā, kur par vienu stundu prasīja 5 zlotus. Rezultātā samaksājām 25 zlotus (apm. 6 eiro). Jau pirms muzeja apmeklējuma jāparedz, ka šajā vietā kopumā būs jāpavada 4 vai 5 stundas (rindā stāvēšana, muzeja apmeklēšana, pusdienošana).

Skolēniem un studentiem (līdz 25 gadiem), ja ir ISIC kartes, pienākas atlaides. Lai fotografētu ar kameru un filmētu, par 10 zlotiem jāiegādājas atļauja (tiek iedota uzlīme). Tas drīzāk ir uz godaprātu, jo neviens nepārbauda. Manā grupā daudzi fotografēja ar mobilajiem telefoniem bez visādām papildus maksām.

Tā kā sāls vidē nedzīvo nekādi vīrusi, gide teica, ka varot palaizīt sāls sienas. Meita pamēģināja, bet es gan atteicos.

Ja nemaldos, līdz pat 2002. gadam šahtā pastāvīgi dzīvoja zirgi. Tos gadiem ilgi nenogādāja virszemē.

Raktuves baznīcā (otrais attēls pa kreisi) uz sienas no sāls izgrebtas reliģiskas ainas. Viena no tām – Leonardo da Vinči “Svētais vakarēdiens”.

Sāls raktuvēm ir arī sava leģenda. Tā vēsta, ka Ungārijas princese Kinga, kurai bija paredzētas precības ar princi Boļeslavu V, dāvanā no tēva saņēma sāls raktuves. Viņas saderināšanās gredzens iekritis raktuvēs. Karaļa kalpi, iegūstot sāli, gredzenu esot atraduši.

Kā suvenīru nopirku sāls gabaliņu ar gredzenu.

Starpcitu iedomājos, ka lifts šahtā būs kā lielveikalos – liels un ar spoguļiem. Tā gan nav.

 


Līdzās sāls raktuvēm slejas tornis/mūris, kas veidots no žagariem. No augšas līdz lejai pa zaru sienām tek sālsūdens, pakāpeniski zarus apaudzējot ar baltu sāls kārtu.

Ja iepriekš iegādātas sāls raktuvju biļetes, ieeja šajā teritorijā ir ar atlaidēm.

 

Var pasēdēt uz soliņa un paelpot sāls gaisu. Ir iespēja uzkāpt tornī un pavērot izveidoto sistēmu, kā sālsūdens vienmērīgi tek lejup gar sienu.

Uz teritorijas apskati, ieskaitot atpūtu uz soliņa, aiziet 20-30 minūtes.


No Wieliczka (Veļička) līdz Zakopane jābrauc apmēram 100 km. Jārēķinās, ka ceļā tiks pavadīts 2 reizes ilgāks laiks nekā parasti, jo šajā maršrutā ir ļoti intensīva un lēna satiksme. Ceļi līkumaini un kalnaini.

Zakopane ir kūrortpilsēta Tatru pakājē. No šejienes sākas daudzi kalnu maršruti, uz kuriem var aiziet kājām vai aizbraukt ar Taxi busiņu, līdz ar to ieekonomējot uz samaksu par autostāvvietām. Pilsētā ir daudz ēstuvju un arī pārtikas veikalu.

 

Izvēlējos viesu māju (1) netālu no Kuźnice Kolejka (4), lai ātrāk tiktu uz gaisa vagoniņu, jo vasarā rindā jāstāv pat 3 stundas. Netālu no viesu mājas atrodas arī zaļā taka (2) uz Nosal kalnu.

Pirmajā vakarā ar kājām aizgājām līdz Kuźnice Kolejka (4) iepazīt apkārtni. Lai arī viesu māja salīdzinoši tuvu, ar kājām jāiet 30-40 minūtes. Ar mašīnu, izņemot taksi, līdz galam aizbraukt nevar, jo uz ceļa (3) aizlieguma zīme un ceļa galā tāpat būtu “tupiks”, jo stāvvietā var novietot tikai takšus.

Vietējie savos pagalmos ļauj iedzīt mašīnas par samaksu, bet tik un tā visiem gribētājiem vietas nepietiktu.

 

Netālu no mūsu viesu mājas atrodas 3 pārtikas veikali. Viens pat strādāja svētdienā.

 

Dažādas kartes var iegādāties kasēs pie ieejām Tatru Nacionālajā parkā. Pilsētas un kalnu karti bez maksas paņēmu savā viesu namā.


Bija ieplānots apmeklēt terminālos baseinus, kas atrodas pa ceļam pirms Zakopane un strādā līdz pulksten 22.00.

Termy Bukovina (Sportowa 22, Bukowina Tatrzańska)

Āra baseinos temperatūra +380C. Kopā šeit ir 12 baseini un saunas, taču saunas izmantošana nav iekļauta sākotnējā cenā.

Komplekss sadalīts 4 zonās:

  • izklaides zona (slidkalniņi, atrakciju parks);

  • klusā zona;

  • 5 saunas, ģeotermālais ūdens baseins, atvēsinošais baseins;

  • SPA centrs.

 

 

Diemžēl brauciens ievilkās un laiks vakarpusē sabojājās. Nācās vien šo izklaidi atlikt.


 

 

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko




Aizkulises

Novērtējuma apzīmējumi:

 

vērts redzēt

  

interesanti

    

superīgi

  

 

slikti;

nav vērts redzēt

 

 

Lai ceļojuma apraksts būtu pilnīgāks, izmantotas internetā uzietās Polijas kartes.

 

 

 

Poļiem raksturīgi krāsaini ornamenti, kuros dominē ziedi.

 

 

     

Polijā uzstādītos fotoradarus nosaucu par putnu būrīšiem.

 

 

Polijā un Lietuvā diezgan bieži parādās ceļa zīme, ka smagajiem apdzīt aizliegts. Latvijā šādu zīmi esmu redzējusi tikai satiksmes noteikumu grāmatā.

 

 

Patika ceļa zīme pirms gājēju pārejas ar meitenīti, kurai rokās sarkans balons vai arī sarkana konfekte uz kociņa.

 

 

Tatru kalnu pilsētiņā Zakopane lielākā daļa māju ir no koka un izskatās kā no pasakas “Sniegbaltīte un 7 rūķīši”.

 

 

Polijas otrajā lielākajā pilsētā Kraków pie Vāveles kalna mūra Vislas upes krastā atrodas pūķa skulptūra. Vakarā, kad tumšs, ik pēc dažām minūtēm no pūķa mutes izšaujas uguns liesmas.

 

 

Tatru kalnu virsotnē uz taciņas pamanījām kukaini ar milzīgām ūsām.

 

 

Kalnos kāds taurenis meitai izrādīja savu draudzību.

 

 

Nosal kalnā uz egles klasiskā pozā tupēja vāvere un grauza čiekuru.

 

 

Pēdējā dienā Białystok lielākajā tirdzniecības centrā “Auchan” iztērējām atlikušās poļu monētas, izmasējot nogurušās muguras. 2 zloti (~50 centi) = 4 minūtes.

 

 

Kauņas (Lietuva) tirdzniecības centrā “Mega” bija izveidota Monopolam līdzīga spēle, kurā varēja vinnēt noteikta veikala atlaižu karti.