Uz atvadām izstaigājām Zakopane centru. Daļa Krupówki ielas ir gājēju iela, kur transporta kustība liegta. Tur iekārtojušies dažādi veikali un ēstuves.
Adresē Krupówki 81b (tā gan nav gājēju iela) atrodas Peļu pilsētiņa (Myszogród), kur dažādi iekārtotā vidē dzīvojas pelītes.
Pretējā ielas pusē atrodas Vaska figūru muzejs.
Uz ielas Aleja 3 slēgtā teritorijā uzcelta māja kājām gaisā. Par tās apskatīšanu ir jāmaksā.
|
|
Nedaudz pastaigājām pa gājēju ielu. Nopirku nelielus suvenīrus.
No visām pieminētajām apskates vietām bijām tikai Peļu pilsētiņā. Bērniem noteikti patiks, bet pie papagaiļiem, manuprāt, bija interesantāk.
|
No Zakopane līdz Oswiecim (Aušvica) jābrauc apmēram 150 km.
Aušvicas koncentrācijas nometnes bija lielākais koncentrācijas nometņu tīkls Vācijas okupētās Polijas teritorijā 2. Pasaules kara laikā. Pie mūsdienu Osvencim (vācu nosaukums – Aušvica) atradās 3 nometnes: bāzes nometne, iznīcināšanas nometne un darba nometne. Divas koncentrācijas nometnes (Auschwitz I un Auschwitz II – Birkenau) ir atvērtas apskatei.
Pie Muzeum Auschwitz (Więźniów Oświęcimia 20) jau agri no rīta veidojas gara rinda. Vai iešana ar gidu iepriekš jāpasūta, nezinu. Bet no pulksten 17 līdz 19 muzeja teritorijā var iet bez maksas un bez gida. Cilvēku skaits ierobežots, tāpēc bezmaksas biļetes, uzrādot pases, Informācijas centrā (būdiņa ar uzrakstu Info) jāizņem jau laicīgi.
Līdzās Informācijas centram ir laba, bet dārga ēstuve.
Muzeja teritorijā sāk ielaist nedaudz pirms pulksten 17, jo jāiziet stingra kontrole kā lidostā. Nedrīkst būt asi priekšmeti un liela soma. Jau iepriekš pa 4 zlotiem tā jāatstāj mantu glabātuvē, kas atrodas netālu no ieejas.
Muzeja eksponāti izstādīti daudzos ēku blokos, kuros var iet iekšā. Izstādes ataino nometnes vēsturi un ieslodzīto dzīvi. Izejot ārpus sarkanajām ķieģeļu celtnēm, atklājas nāves bloks ar karātavām, gāzes kameru un krematoriju.
Uz bijušo koncentrācijas nometni ved vārti ar cinisku uzrakstu: Arbeit macht frei (Darbs dara brīvu).
|
|
150 km braucu vairāk kā 3 stundas, jo viena aiz otras sekoja apdzīvotas vietas. Vidējais ātrums apmēram 60 km/h.
Biju pasūtījusi viesnīcu netālu no muzeja. Kā izrādījās – jāpāriet vien pāri ceļam. Līdz ar to mašīnu atstājām pie viesnīcas.
Bezmaksas biļetes izņēmām ap pulksten 16, tāpēc brīvajā laikā paēdām līdzās esošajā ēstuvē. Par četrām otrā ēdiena porcijām un četrām sulām samaksājām 200 zlotus (apmēram 50 eiro). Nekur citur šī ceļojuma laikā tik dārgas pusdienas nebija.
Iepriekš nezināju, ka, ieejot Aušvicas koncentrācijas nometnes teritorijā, piereģistrē pasi vai ID un veic drošības pārbaudi gandrīz kā lidostā. Izņemot visu saturu laukā no mugursomas, atklājās, ka tur ielikts saliekamais nazītis, ko kalnos izmantoju ābolu mizošanai. Arī soma izrādījās par lielu. Visi manējie muzeja teritorijā tika, bet man nācās doties atpakaļ uz ieeju un nodot savu bagāžu glabātuvē. Labi, ka garajā rindā vēlreiz nebija jāstāv.
Muzeja teritorijā ieturēju pietāti. Aiz cieņas pret mirušajiem fotografēju ļoti maz. Nesaprotu, kā citi sevi atļāva fotografēt uz nāves sienas fona, kur ieslodzītie tika nošauti.
Kaut kur biju lasījusi, ka, ejot ekskursijā ar gidu, speciāls autobuss aizved arī uz otru koncentrācijas nometni, un kopumā muzeju apskate ilgstot vismaz 3 stundas.
|
