|
1. lappusē – Kipras vēsture. Arhitektūra 2. lappusē – Arheoloģija. Skulptūru un kaktusu parks. Sadzīve 3. lappusē – Kipras daba (1. daļa) 4. lappusē – Kipras daba (2. daļa)
Nolēmu pagarināt vasaru, tāpēc oktobrī aizbraucu tūrisma firmas “Impro” organizētajā ceļojumā “Dienvidkipras lielais ceļojums”.
Kipra dažādu valdījumu gūstā
Kipra ir trešā lielākā sala Vidusjūrā pēc Sicīlijas un Sardīnijas. Tā atrodas izdevīgā ģeogrāfiskā stāvoklī - Eiropas, Āzijas un Āfrikas krustpunktā. Tieši šī izdevīgā stāvokļa dēļ Kipru daudzi iekāroja. Sala bija ietilpusi persiešu, Maķedonijas Aleksandra, Ptolemaju, Romas, Bizantijas, franku un Osmaņu impērijā, pa starpām piedzīvojot īslaicīgus citu varu valdīšanas periodus. Savukārt no 1878. gada Kipra piederēja Lielbritānijai. Otrā pasaules kara laikā Kipras grieķi karoja britu armijas sastāvā. Salinieku vidū bija izplatījies viedoklis, ka pēc uzvaras karā viņiem tiks piešķirta neatkarība un iespēja pievienoties Grieķijai. Taču tā nenotika, tāpēc Kiprā izveidojās nacionālā atbrīvošanas kustība, kas 1960. gadā spēja Kipru atbrīvot no britu valdījuma. Vēl līdz šai dienai uz salas atrodas divas britu armijas bāzes, kas aizņem 2,7% salas teritorijas. Kipras grieķi vēlējās pievienoties Grieķijai, bet Kipras turki atsacījās dzīvot grieķiskā valdījuma pakļautībā. 1963. gadā izcēlās cīniņi grieķu un turku kopienu starpā un turpinājās vairākus gadus. 1974. gadā grieķu atbalstītāji mēģināja nogalināt prezidentu. Šo situāciju sev par labu izmantoja Turcija, okupējot daļu no salas. Pēc okupācijas notika iedzīvotāju pārvietošana – turki apmetās ziemeļos, bet grieķi – dienvidos. 2003. gadā Ziemeļkipra mīkstināja robežkontroli, ļaujot kipriešiem šķērsot to pirmo reizi 30 gadu laikā. 2004. gadā Kipra kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti. Lai gan Kipra pievienojās ES kā de facto sadalīta sala, visa Kipra skaitās ES teritorija. Kipras turki, kuriem ir ES ceļošanas dokumenti (vai kuri atbilst noteikumiem, lai tādus saņemtu), ir ES pilsoņi.
Arhitektūra
Piekrastes pilsētās gandrīz visas ēkas ir baltas. Pēc formas tās atgādina funkcionālisma stilu, kam raksturīgas taisnas līnijas, ģeometriskas formas, “tīras” plaknes un plakans jumts.
Uz gandrīz visiem māju jumtiem ir vairākas dažāda lieluma baltas metāla muciņas. Tajās tiek glabāts ūdens. Katra muciņa paredzēta noteiktam mērķim. Vasaras saulē tās sasilst un nav nepieciešamība lieki tērēt elektrību, lai ūdeni sildītu.
Baltās ūdens muciņas. Ciematos vecākās mājas celtas no kaļķakmens blokiem. Tos īpašumus, kuros pirms pārvietošanas uz Ziemeļkipru mitinājās turki, nedrīkst pārdot. Tā arī tās mājas pamestas stāv jau vairākus gadu desmitus. Toties drupas parāda, kā kiprieši būvējuši savas mājas agrākos laikos.
Kipriešu mājas ciematos. Kiprieši ir kristīgi, tāpēc Dienvidkipras daļā ir ļoti daudz pareizticīgo baznīcu. To krāšņo interjeru ar apzeltītām ikonām un krāsainajām freskām nedrīkst fotografēt, tāpēc ieskatam izvēlējos parādīt dažu baznīcu ārpuses. Godīgi sakot, nedaudz jau apnika, ka mūs vadāja pa tik daudzām baznīcām.
Kykkos klosteris – 11. gadsimtā Bizantijas imperatora dibinātais un mozaīkām rotātais vīriešu klosteris ir visu Kipras klosteru karalis. Vērts redzēt. Ļoti grezns. Atrodas Trodosa kalnos.
Panagia Chrysopolitissa Pafosā – viduslaiku baznīca, kas uzcelta starp romiešu laiku kristiešu bazilikas drupām.
Panagia Podithou - 15. gadsimta baznīciņa, ko ieskauj Trodosa kalni, iebūvēta iekšā šķūnim līdzīgā celtnē. Baznīciņa iekļauta UNESCO sarakstā. Pie tās ieejas ir divas freskas. Ja nemaldos – Kristus un Dievmāte. Abiem izskrāpētas acis, mute un citas ķermeņa daļas. Tas tamdēļ, ka senatnē, ja kipriešiem kaut kas sāpēja, viņi nāca pie šīm freskām un ieskrāpēja sāpošo vietu, tādā veidā cerot uz izveseļošanos.
Baznīciņa atrodas kalnā, tāpēc būs jāpievar 156 pakāpieni. No kalna paveras ainaviska panorāma uz Protaras kūrortu.
Ayia Napa klosteris. Tā ārpusē sienas rotātas ar svēto tēliem.
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Izmantota internetā uzietā karte.
Gandrīz pirms 20 gadiem vētrainā novembra naktī pie Kipras krastiem uz sēkļa uzskrēja citas valsts kuģis. Tā kā apdrošinātājiem šķita, ka kiprieši par kuģa izvilkšanu krastā prasa pārāk lielu maksu, tika nolemts kuģi atstāt jūrā. Tagad tas rūsē un priecē tūristus.
Ar šiem džipiem mūsu grupa devās izbraucienā pa Dienvidkipru.
Tāda izkāmējusi un nesievišķīga izskatās šī vairākus metrus augstā Afrodītes skulptūra Adonis Baths dabas parkā.
Kipras ozolzīlēm interesantas adatainas cepurītes.
Etnogrāfiska ādas soma ar garām bārkstīm. Muzeja eksponāts.
Interesantas skulptūras Pafosas centrā. Iespējams, ka pie veikala vai iestādes, kam saistība ar sportu.
Tā top Kipras populārais saldums – lukums.
Kāda Kipras ciematiņa tirdziņā iepatikās šīs ar šujmašīnu izšūtās spilvendrānas. Tās gan atceļojušas un Grieķijas.
Veiksmīgi sagadījās vienā baznīcā sastapt kāziniekus. Šie ir ziedu vārti, pie kuriem pēc svinīgās ceremonijas fotografējās jaunlaulātie ar saviem radiniekiem.
Visiem kāzu viesiem tradicionāli tiek pasniegtas nelielas dāvaniņas ar mandelēm cukura glazūrā.
Kiprieši pie kokiem piesien krāsainas lentītes ar domu, lai piepildītos viņu vēlēšanās. Diemžēl tūristi lentīšu vietā daudz kur piesējuši pat maskas. Tas tomēr rada neestētisku iespaidu.
Kādā no pilsētām pamanīju glīti safrizētu koku.
Piejūras ciematos uz privātām teritorijām bija uzstādītas šādas vējdzirnavas. Nepaprasīju gidei, kam tās domātas.
Braukājot pa Dienvidkipru, vairākās vietās redzēju šādas krāsniņas. Kad ciemojāmies lauku mājā, krāsniņā tika cepta maize. Vispirms augšējā krāsniņas daļā iekurina malku. Kad pienācīgi sakarsis, kārtīgi iztīra un turpat iekšā liek cepties maizi. Vairs ar malku nekas netiek kurināts. Maize cepas iepriekš sakarsētajā krāsnī.
Braucot uz Kipru, noteikti līdzi jāpaņem kontakta pārveidotājs, jo var gadīties, ka viesnīcas numuriņā tāds nebūs.
|
