Kipras daba (1. daļa)
Salas garums apmēram 240 km, bet platums – 100 km. Kopējais krasta līnijas garums – 780 km. Kā smejoties teica šoferis, kas mūs ar džipu vadāja pa Dienvidkipru, salu gar krasta līniju varot apbraukt dažās stundās. Pateicīgā klimata dēļ tūristi salu apmeklē cauru gadu, taču vispieprasītākais periods esot no marta līdz novembrim. Šajā laikā, protams, tūrisma pakalpojumu cenas ir dārgākas. Saule salu lutina vismaz 320 dienas gadā. Kad ielidojām Kiprā oktobra beigās, iepriekšējās dienās, tai skaitā arī iepriekšējā naktī, bija lijis. Kiprieši par lietu priecājās, taču mēs turējām īkšķus, lai turpmākās septiņas dienas nebūtu lietainas. Mūsu vēlme piepildījās. Kiprā nav tādas ūdenskrātuves kā ezeri un upes. Ūdeni var iegūt tikai pateicoties lietum vai arī ziemas sezonā – sniegam kalnos. Lai kipriešiem būtu pieejams ūdens, salā izveidotas vairākas milzīgas ūdens krātuves - baseini. Kipras augstākais punkts ir Olimpa kalns, kura augstums sasniedz 1952 metrus. Tas atrodas Trodosa kalnu centrālajā daļā. Kalna nogāzēs ierīkotas slēpošanas trases, taču pati kalna virsotne nav publiski pieejama, jo šeit atrodas Lielbritānijas kara bāze.
No šī ceļa pagrieziena līdz Olimpa kalna virsotnei atlikuši vien 2 km, taču kalna virsotne publiskai apskatei slēgta, jo te atrodas viena no divām uz salas esošajām Lielbritānijas kara bāzēm.
Skatu laukums Trodosa kalnos. Atrodas apmēram 1700 m augstumā.
Kipras kalnos, salīdzinot ar jūras piekrasti, vienmēr esot vēsāks. Vasarā (īpaši jūlijā un augustā), kad piekrastes rajonos gaisa temperatūra uzkāpj pat līdz +400C, kiprieši dodas uz kalnu kūrortiem, kur priežu paēnā ir krietni vien atspirdzinošāks gaiss. Savukārt ziemā, kad kalnos gandrīz 3 mēnešus turas sniegs, kiprieši uz kalniem dodas slēpot. Gide teica, ka Kiprā ziemā ir tāda īpatnība, ka vienā dienā vari gan paslēpot kalnos, gan atbraukt pie jūras nopeldēties, jo decembrī, janvārī un februārī jūras ūdens temperatūra turas ap +180C. Jautāju gidei, vai rudenī Kipras kalnos koku lapas iekrāsojas dzeltenos un sarkanīgos toņos kā pie mums – Latvijā. Viņa teica, ka kalnos lapu koku gandrīz nav. Te galvenokārt augot priedes, tāpēc vienmēr esot zaļš. Egļu viņiem arī neesot. Starpcitu priedes ir savādākas nekā pie mums. Tām ir strupa galotne, it kā tās visas kāds būtu apzāģējis.
Kalnos aug priedes ar tādām galotnēm, it kā kāds tās būtu apzāģējis.
Oktobra beigās, kad ciemojāmies Dienvidkiprā, gaisa temperatūra jūras piekrastē un salas līdzenumos pa dienu turējās ap +230C un vairāk. Krēslot sāka ap pulksten 18. Vakarpusē gan kļuva nedaudz vēsāks, tāpēc, lai justos komfortablāk, vēlams uzvilkt apģērbu ar garām piedurknēm. Savukārt tajā naktī, ko pavadījām kalnu viesnīcā, izbaudīju Latvijas rudens vēsumu. Pat mūsu istabiņas tika nedaudz sasildītas. Temperatūra droši vien naktī kalnu rajonā nokritās zem +100C.
Viens no Kipras skaistākajiem apskates objektiem ir Avakas Gorge, kur starp divām klintīm izveidojusies aiza, caur kuru plūst neliels strautiņš. Visšaurākajā vietā virs aizas balansē milzīgs akmens. Tā kā pirms dažām dienām bija lijis, nācās brist pa strautiņu un dubļiem. Noteikti šim pārgājienam nepieciešami piemēroti apavi, jo jāpārvar arī dažāda lieluma akmeņi. Lai tiktu līdz klintīm, apmēram kilometrs bija jāiet pa kalnu taku. Ļoti patika, kā te smaržoja.
Akvas Gorge aiza.
Privātajā dabas parkā Adonis Baths, kas izkārtojies netālu no Pafosas, atrodas divu līmeņu ūdenskritums ar peldvietām, kā arī dažādas skulptūras. Diemžēl ūdens te bija ne tikai auksts, bet arī zaļgani duļķains. Iespējams, ka vainīgs lietainais laiks. Katrā ziņā es nealku tādā vietā nopeldēties.
Kipras piekraste ir akmeņaina un līdzena. Oktobrī tā pat šķita nedaudz nemīlīga, jo pārsvarā dominēja brūnie nevis zaļie toņi. Visapkārt brīvā dabā augošie augi, neskaitot krūmus un kokus, izskatījās nokaltuši, bet zaļa zālīte - tas jau bija pavisam liels retums. Patiesībā man Kiprā ļoti pietrūka mūsu Latvijas vasaras zaļums.
Skati uz Dienvidkipras piekrasti.
Akmeņainā Dienvidkipras piekraste Akamas pussalā.
Neliels pleķītis Pafosas arheoloģiskajā centrā bija vienīgā vieta, kur brīvā dabā ieraudzīju zaļu zālīti.
Skati pa autobusa logu.
Tikām aizvesti uz vairākām piekrastēm, kur klintīs izveidojušās dabiskas alas un “tilti”. Diemžēl nezinu šo vietu nosaukumus.
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
Aizkulises
Izmantota internetā uzietā karte.
Gandrīz pirms 20 gadiem vētrainā novembra naktī pie Kipras krastiem uz sēkļa uzskrēja citas valsts kuģis. Tā kā apdrošinātājiem šķita, ka kiprieši par kuģa izvilkšanu krastā prasa pārāk lielu maksu, tika nolemts kuģi atstāt jūrā. Tagad tas rūsē un priecē tūristus.
Ar šiem džipiem mūsu grupa devās izbraucienā pa Dienvidkipru.
Tāda izkāmējusi un nesievišķīga izskatās šī vairākus metrus augstā Afrodītes skulptūra Adonis Baths dabas parkā.
Kipras ozolzīlēm interesantas adatainas cepurītes.
Etnogrāfiska ādas soma ar garām bārkstīm. Muzeja eksponāts.
Interesantas skulptūras Pafosas centrā. Iespējams, ka pie veikala vai iestādes, kam saistība ar sportu.
Tā top Kipras populārais saldums – lukums.
Kāda Kipras ciematiņa tirdziņā iepatikās šīs ar šujmašīnu izšūtās spilvendrānas. Tās gan atceļojušas un Grieķijas.
Veiksmīgi sagadījās vienā baznīcā sastapt kāziniekus. Šie ir ziedu vārti, pie kuriem pēc svinīgās ceremonijas fotografējās jaunlaulātie ar saviem radiniekiem.
Visiem kāzu viesiem tradicionāli tiek pasniegtas nelielas dāvaniņas ar mandelēm cukura glazūrā.
Kiprieši pie kokiem piesien krāsainas lentītes ar domu, lai piepildītos viņu vēlēšanās. Diemžēl tūristi lentīšu vietā daudz kur piesējuši pat maskas. Tas tomēr rada neestētisku iespaidu.
Kādā no pilsētām pamanīju glīti safrizētu koku.
Piejūras ciematos uz privātām teritorijām bija uzstādītas šādas vējdzirnavas. Nepaprasīju gidei, kam tās domātas.
Braukājot pa Dienvidkipru, vairākās vietās redzēju šādas krāsniņas. Kad ciemojāmies lauku mājā, krāsniņā tika cepta maize. Vispirms augšējā krāsniņas daļā iekurina malku. Kad pienācīgi sakarsis, kārtīgi iztīra un turpat iekšā liek cepties maizi. Vairs ar malku nekas netiek kurināts. Maize cepas iepriekš sakarsētajā krāsnī.
Braucot uz Kipru, noteikti līdzi jāpaņem kontakta pārveidotājs, jo var gadīties, ka viesnīcas numuriņā tāds nebūs.
|