Visvairāk kaitina vadība, kas no padotajiem pieprasa perfektumu, bet pašai līdz tam vēl tāls ceļš ejams.

Vienalga, cik pieaudzis, viņš tik un tā vienmēr būs bērns, kam grūtā brīdī nepieciešamas vecāku rūpes.

Kad bērns nenakšņo mājās, tu visu nakti jūties kā faķīrs uz naglām. Nežēlīgi dur, bet nākas iegalvot, ka viss būs labi.

Pazemojot citus, augstāk necelsies.

Ja ir daudz naudas, komplektā bez maksas līdzi tiek dota nekaunība un vara. Tāda vērtība kā sirdsapziņa, šajā bezmaksas komplektā neietilpst.

Jo ilgāk dzīvo laulībā, jo vairāk apzinies, kāda tā ir vērtība.

Kas domāts citam, pie tevis ilgi neturēsies.

Dzīve kā spēle un spēle kā dzīve.

Mēdz gadīties, ka kāda īpaša smarža atsauc atmiņā senus bērnības notikumus vai sajūtas.

Ja nemainīsies līdzi laikam, sāksi arvien straujāk novecot. 

Es neesmu vadītāja. Es esmu radītāja.

Tad, kad naudu tavām vajadzībām tērē kāds cits, tu neiedziļinies, vai pirkums ir vai nav par dārgu. Tikai tad, kad nākas tērēt savu naudu, tu beidzot sāc apzināties tās vērtību.

Gadu gaitā mēs arvien vairāk sapinamies pienākumu, atbildības un pieradumu pinekļos. Ja vēlētos no tiem izrauties, savainotu dvēseli līdz asinīm. Nav iespējams visu sākt no jauna. Rētas, nespēdamas sadzīt, sūrstēs līdz mūža galam.

Atkarības ir dažādas – no nikotīna, narkotikas, datora… Man ir atkarība no bērniem. Kad attiecības ar viņiem sašķobās, visu dienu nomoka lomkas, jo prāts nespēj domāt ne par ko citu, kā tikai par viņiem.

Cilvēkā kūsā aktivitāte tik ilgi, kamēr viņam ir kādas vajadzības. Līdzko pazūd vajadzības, apsīkst arī aktivitāte.

No tā, ko visvairāk mīli, visvairāk tiek prasīts. Tamdēļ tam otram šķiet, ka viņš netiek mīlēts.

Ne viss ir mērāms naudā, tāpat kā ne viss ir pērkams un pārdodams.

Pielāgojoties citiem, var pazaudēt sevi.

Dzīvē diemžēl reti kad vēlmes sakrīt ar īstenību.

Meli agri vai vēlu atklājas, tāpēc labāk nemelot.