Atrastie raksti (155) pēc vārda recenzijas

No 5 zirņiem piešķiru

   

Ar kaunu jāatzīst, ka šo grāmatu lasīju nepiedodami ilgi - pa mazai drusciņai. Pēc kārtējās “paknibināšanas” tā tika atstāta guļam putekļos uz naktsgaldiņa vairākas dienas vai pat nedēļas. Kādu vakaru beidzot saņēmos un pieveicu līdz galam. Jāatzīst, ka iemesls nebija aizrautīgais grāmatas nobeigums, kā varbūt gribētos, bet tas, ka tajā dienā grāmatnīcā biju nopirkusi divas jaunas grāmatas, kas mudināt mudināja mani ātrāk pabeigt iesākto un pieķerties jaunajam.

Nepiekrītu grāmatas pirmajā atvērumā ievietotajiem komentāriem, kas uzskaita tādas romāna īpašības kā šarmants, apbrīnojams, dziļi saviļņojošs, lielisks. Manā skatījumā tas bija parasts dzīvesstāsta izklāsts garlaicīgā “iesaiņojumā”, kas no manis nespēja izspiest raudulīgas emocijas pat romāna noslēgumā. Iespējams tāpēc, ka tā bija autores debija.

 

Romāna galvenais personāžs ir 96-us gadus vecā zviedriete Dorisa, kas viena pati mitinās Stokholmas dzīvoklī. Viņas ikdienas izklaide aprobežojas ar lūkošanos pa logu un aprūpētājas apciemojumu. Gluži kā svētki Dorisas dzīvē ienāk iknedēļas saziņa caur skaipu (skype) ar vienīgo radinieci – māsas mazmeitu Dženiju, kas mitinās otrā pasaules malā – Amerikā.

Dorisa jūt, ka viņas dzīve tuvojas noslēgumam, tāpēc nolemj Dženijai par piemiņu atstāt savu dzīvesstāsta aprakstu. Par to, kā 13 gadus veca meitene tika padzīta no mājām, lai uzsāktu pieaugušo dzīvi. Par to, kā Stokholmas mājkalpotājas darbu nomainīja Parīzes modeļu nami, bet mīlestība un reizē arī karš aizveda līdz Amerikai. Par to, kā tā pati mīlestība pēc gadiem lika atgriezties dzimtenē.

Līdzās Dorisai visus viņas dzīves līkločus izdzīvoja sarkana adrešu grāmatiņa, ko kādreiz bija dāvājis tēvs. Tajā ierakstīti to cilvēku vārdi, ko savā dzīves laikā viņa sastapusi. Lielākā daļa no tiem ir pārsvītrota ar līdzās esošu uzrakstu, - miris.

 

It kā autorei doma bija laba, – romāna stāstījumu sasaistīt ar sarkano adrešu grāmatiņu, taču izpildījums, manuprāt, neveikls. Tas bija parasts, secīgi uzrakstīts dzīves gājuma atspoguļojums, kur nodaļām tika doti cilvēku vārdi no sarkanās adrešu grāmatiņas. Nekāda intriga, nekas neparasts un oriģināls.

Iespējams, ka grāmatu nepametu pusceļā, jo tā man atgādināja par omīti, kas tāpat kā romāna galvenā varone savos 95-os gados vientuļa mitinājās mazpilsētas dzīvoklīti. Tāpat bezspēkā pakrita uz grīdas. Tāpat nonāca ārstniecības iestādē. Tāpat tur arī nomira. Arī viņai un, domāju, ka visām mūsu vecmāmiņām un vecvecmāmiņām, kas izgājušas cauri kara šausmām un padomijas represijām, būtu ko stāstīt un rakstīt savās “sarkanajās adrešu grāmatiņās.”


No 5 zirņiem piešķiru

 

Pirms lokdauna, kad Latvijā uz trīs nedēļām aizvēra ciet visus, izņemot pirmās nepieciešamības preču veikalus, paspēju nopirkt trīs grāmatas. Šī bija pirmā, ko izvēlējos lasīt, jo anotācijā uzrunāja kāda vērtētāja citāts – “… izlasīju to divos vakaros…” Sapratu, ka varētu būt interesanta. Iesāku lasīt pirms iešanas gulēt ar cerību, ka kādā mirklī iemigšu, taču grāmata mani nelaida vaļā. Lasīju visu nakti līdz par rītam, kamēr pabeidzu.

Kriminālromānā figurē divi galvenie varoņi - gleznotāja Alīša un psihoterapeits Teo. Par Alīšu mēs uzzinām no dienasgrāmatas, ko viņa uzsākusi rakstīt apmēram pusotru mēnesi pirms vīra nāves, bet Teo ir galvenais stāstījuma virzītājs.

Alīša ļoti mīl savu vīru Gabrielu, taču kādu vakaru pēc vairāku šāvienu atskanēšanas, policija jauno sievieti ar grieztām brūcēm atrod līdzās nogalinātajam vīram. Uz grīdas mētājas nazis un pistole ar viņas pirkstu nospiedumiem. Pēc visa šī traģiskā notikuma sieviete pārstāj runāt. Kad Alīšu izlaiž no slimnīcas un līdz tiesai nosaka mājas arestu, top glezna ar pašportretu, kurai tiek dots grieķu mitoloģijas tēla Alkestīda nosaukums. (Alkestīda labprātīgi ziedo dzīvi sava vīra labā, iedama nāvē viņa vietā). Pēc tiesas lēmuma Alīšai tiek noteikta piespiedu ārstēšana psihiatriskajā slimnīcā Grovā.

Psihoterapeits Teo ir pārliecināts, ka ir īpaši kvalificēts speciālists, tāpēc spēs palīdzēt Alīšai izārstēties. Tikai pēc sešiem gadiem, ko sieviete pavadījusi Grovā, atbrīvojas tiesu psihoterapeita vieta, uz kuru tik ilgi ir gaidījis Teo. Nokļuvis savā jaunajā darbavietā, viņš ne tikai individuāli sāk strādāt ar Alīšu, bet, gluži kā detektīvs, mēģina izzināt viņas pagātni, tiekoties ar dažiem cilvēkiem, ko Alīša pazina.

Kriminālromāns par mīlestību, nodevību, bērnības traumām, dziļi slēptām sāpēm un bailēm. Romāns, kura atrisinājums nav paredzams iepriekš. Tas lasītāju noteikti pārsteigs.

 

Citāti

Kāpēc Teo izvēlējās psihoterapeita profesiju? “Patiesībā mani motīvi bija daudz savtīgāki. Gribēju palīdzēt pats sev. Domāju, ka to var attiecināt uz lielāko daļu cilvēku, kuri izvēlas darbu garīgās veselības jomā. Mūs pievelk šī konkrētā profesija, jo paši esam slimi – mēs studējam psiholoģiju, lai izārstētu sevi.”

* “Personības attīstība nenorit izolēti, bet gan mijiedarbībā citam ar citu – mūs veido un nosaka nepieredzēti un neatminami spēki, precīzāk sakot, mūsu vecāki.”

* “Mēs visi esam veidoti no divām daļām – labās un ļaunās – un vesels prāts spēj tikt galā ar šo divpusību un veiksmīgi žonglēt starp labo un ļauno. Garīgā slimība nozīmē tieši nespēju šādi koordinēt savu rīcību – slimībā mēs zaudējam kontaktu ar savu nepieņemamo daļu.”

* “Vai piekrīti, ka sniegs patiešām ļoti simboliska dabas parādība? Tas noslēpj visas pēdas.”

* “Tā ir briesmīga sajūta – sāpes, ko izraisa mīlestības trūkums.”


No 5 zirņiem piešķiru

 

Trīsdesmit trīs gadus vecajai Greisai dzīvē iestājies melnais periods, jo vienlaicīgi tiek zaudēts darbs, viņu pamet puisis, kā arī applūst dzīvoklis. Kamēr tiek remontēti dzīvokļa griesti, Greisa uz dažām nedēļām no Ņujorkas pārceļas uz savu bērnības mazpilsētu Dorsetu pie vecākiem. Te ik uz soļa pārņem atmiņas, kurās viņa vēlreiz izdzīvo jaukos mirkļus ar māsu Reniju, kas diemžēl pirms 17 gadiem gājusi traģiski bojā. Greisu vēl joprojām nepamet sajūta, ka viņa pie šīs nāves ir daļēji vainojama. Līdz pat šim mirklim Greisa nav uzdrošinājusies vecākiem to atklāt, jo viņa baidījusies, ka vecāki novērsīsies. Greisai vienmēr ir licies, ka vecāki Reniju mīlējuši vairāk, jo viņa visās jomās bija daudz spējīgāka par divus gadus jaunāko māsu.

Laikā, kad Greisa ciemojas Dorsetā, te ieradusies Holivudas filmēšanas grupa ar režisoru Pīteru, kas ir Greisas labākais skolas draugs un pirmā mīlestība. Greisa ļoti cer atjaunot šīs attiecības, taču viņas dzīvē ienāk vēl divi vīrieši - sieviešu mīlulis un elks aktieris Šons Līdss, kā arī vēstures skolotājs Mičs, kas pa vasaru piestrādā tēva velosipēdu darbnīcā.

 

Citāti

* “Tas ir dzejolis par sēklām – kā tās vējā lidinās, meklēdamas vietu, kur nolaisties un iesakņoties, un ka vienmēr būs sēklas, kuras mūžīgi plivināsies apkārt, neatrodot šo vietu.”

* “Ievērojot ikvienu noteikumu, mēs palaižam garām visus dzīves priekus.”

* “Gadās, ka ar cītību un darbu var pārspēt talantu, bet parasti gan tas neizdodas.”

* “Pirmais un pats galvenais noteikums. Nekad neklausies vecāku padomos par profesijas izvēli.”

* “Tie pāri, kurus vieno pirmās mīlestības saites, septiņdesmit procentos gadījumu paliek kopā uz mūžu.”

* “Tie ir brīnišķīgi mirkļi. Kad pārņem sajūta, ka tas, kas notiek, ir patiešām svarīgi, un skaidri zini, ka vienmēr atcerēsies to. Ikkatru vissīkāko detaļu."


No 5 zirņiem piešķiru

   

Ārkārtas situācijas laikā, kad vēl piedevām Latvijas daba atradās visdrūmākajā un tumšākajā periodā, daudz laika pavadīju mājās, tāpēc pievērsos grāmatu lasīšanai. Šoreiz izvēle krita uz “Taureņu istaba”, jo pēc nosaukuma tā šķita pavisam pretēja manam noskaņojumam – tāda gaisīga un vasarīga. Arī izlasot grāmatas sākumā ieliktās atsauces, likās, ka būs šim brīdim piemērota lasāmviela, jo prasīties prasījās pēc kaut kā romantiska un viegli lasāma.

Neteiksim ka šī grāmata bija tik ārkārtīgi interesanta, ka to spētu “apēst” dažās dienās. Lasīju ilgāku laiku un pārsvarā vakaros pirms gulētiešanas. Labas grāmatas esmu lasījusi bez apstājas pat visu nakti, bet šo mierīgi varēju pārtraukt jebkurā vietā, lai priekšroku dotu miegam.

Grāmatas galvenā varone ir septiņdesmit gadus vecā Pozija, kas viena pati mājo lielajā Admirāļnamā. Te viņa pavadījusi savu bērnību, pēc tam kādu laiku mitusi pie vecmāmiņas, bet, kad pasaulē nākuši abi puikas, atgriezusies dzimtas mājās. Diemžēl šajā īpašumā ir viena celtne, kurā Pozija nav spērusi kāju vairāku gadu desmitu garumā kopš bērnības. Tas ir Tornis, kura otrajā stāvā viņas tēvs – biologs – bija ierīkojis taureņu istabu. Bērnībā Pozija svēti ticēja tēva teiktajam, ka noķertie taureņi tiek pētīti un pēc tam palaisti brīvībā, taču nejauši kādu dienu mazā Pozija atklāja, ka tā nav taisnība. Šie taureņi tika nogalināti un uzsprausti uz stendiem. Pēc nepatīkamā atklājuma Pozija izjuta riebumu pret Torni, un tas ir arī galvenais iemesls, kāpēc turpmākos gadus viņa šurp nenāca. Taču šī celtne, kā izrādās, glabā vēl kādu citu noslēpumu, kas ir tiešais vaininieks Pozijas izjukušajām attiecībām ar mīļoto Frediju.

Grāmatā tiek apskatītas divas sižeta līnijas. Pirmā - Pozijas bērnība (mani gan garlaikoja) un jaunība ar lielo mīlestību. Otrā – mūsdienas, kur bez Pozijas parādās tādi personāži kā abi dēli un to otrās pusītes, kā arī vecas mīlestības ar visām no tā izrietošajām sekām.

Visumā par grāmatu varu teikt, ka tā ir paredzama ziepju opera, kurā visas problēmas rodas tikai no tā, ka cilvēki savā starpā nav spējuši atklāti pārrunāt sasāpējušo.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Katrs darīsim savu darbu un nebāzīsimies ar pārmetumiem citā profesijā, ko nepārzinām.


lasītākās tēmas

pēdējā mēneša laikā