Atrastie raksti (149) pēc vārda recenzijas

Kaut arī scenogrāfija ar minimālām detaļām bija lieliski pārdomāta, pati izrāde likās garlaicīga un sadrumstalota (vienmēr esmu uzskatījusi, ka romānu nav iespējams pārveidot par lugu). Sliecos domāt, ka varbūt tā nebija īstā diena, kurā vēlējos iedziļināties Latvijas vēsturē, kārtējo reizi izbaudot 40-to gadu politiskās peripetijas, kad mūsu pašu tautieši no viena Kurzemes jūrmalas ciema sadalās, nonākot gan vācu, gan krievu, gan nacionālistu pusē. Un galvenais varonis Ingus Zutis, kam iesauka Ņurņiks, patiešām uzvedas kā tizls ņurņiks, liekot skatītājam aizdomāties, vai ar savu rīcību viņš tādā veidā pozicionē latviešus.

Kad uz skatuves vācietis runāja vāciski, bija sajūta, ka esmu atnākusi nevis uz Rīgas, bet uz kādu Berlīnes teātri. Kāpēc šo tekstu, aiz cieņas pret skatītājiem, nevarēja iztulkotu ar projektoru parādīt uz mājas sienas tāpat, kā rādīja citus citātus? Krievu valoda man grūtības nesagādāja, bet vai to sapratīs mūsdienu jaunieši, uz kuriem izrāde tomēr ir orientēta.

Izrādē, manuprāt, ļoti daudz smēķē. Sēdēju partera 14. rindā un sajutu dūmu smaku jau pēc dažām sekundēm, līdzko aktieri uzsāka smēķēt. Vai tiešām līdz šim brīdim nav izdomātas butaforās teātra cigaretes, lai skatītājam nav jājūtas, it kā būtu iemaldījies smēķēšanai paredzētā telpā. Un kā ar likuma ievērošanu? Vai uz teātri aizliegums smēķēt publiskās vietās neattiecas? Pie tam šī izrāde ir paredzēta skolēniem programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros. Vai tiešām tas ir labākais, ko viņiem demonstrēt? Smēķējiet, jaunieši! Tik uz priekšu! Un vēl tās kaisles ainas, kad meitenes gluži kā izbadējušās pēc seksa, pašas metas virsū puišiem, kājas gaisā plivinādamas. Mazliet par traku. Vai tā ir kāda modes tendence pēdējo gadu izrādēs? “Svina graša” šai ziņā arī neatpalika (tur gan izcēlās arī ar alkohola dzeršanu). Vai tiešām izrādes veidotāji domā, ka mūsdienu jauniešiem vairs neeksistē nekāda kautruma sajūta? Katrā ziņā es kā māte vismazāk vēlētos, lai tādu izrādi redz mans vidusskolnieks.

Un vēl. Sākuma epizodē, kad pēc ebreju nošaušanas ciema sievas rakājās ebreju novilkto drēbju kaudzē, man tas atgādināja Latvijā pēdējo gadu laikā tik populāros second hand veikalus, kuros gūzma sieviešu rakājas pa tikko ievesto jauno lupatu kravu, it kā viņām nebūtu ko vilkt mugurā.

No 5 zirņiem piešķiru

 

 


No 5 zirņiem piešķiru

Nesen biju izlasījusi autores grāmatu “Aizmirstais dārzs”, tāpēc radās vēlme atgriezties pie senaizmirstu noslēpumu atšķetināšanas.

Grāmata patiešām interesanta un valoda laba. Gluži kā purva staignājā mani arvien dziļāk un dziļāk sāka vilkt jau no pirmās rindkopas. Ātri vien nojautu, ka romānam būs jāpiešķir maksimālais vērtējums – 5 zirņi. Tikai grāmatas beigās nedaudz nogāja greizi (varbūt man vienkārši nāca miegs, jo visu nakti lasīju un pulkstenis jau rādīja 6.20). Kaut kā sasteigti likās un, lai piedod autore, bet tomēr līdz galam nenoticēju tādai sakritībai, tāpēc romānam piešķīru 4 lielus zirņus un 1 mazu zirnīti.

Romāna galvenais notikums ir saistīts ar pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, kad Anglijā, Loenetas muižā, kas izkārtojusies meža ielokā līdzās skaistam ezeram, kādu svinību laikā pazūd gadu vecs puisēns Teo, kurš tā arī netiek atrasts. Uz jautājumu, vai bērns ticis nolaupīts vai arī cietis negadījumā, nav sniegta atbilde jau 70 gadu garumā.

Otrs romāna pavērsiens – 2003. gads, kad Londonas policijas izmeklētāja Seidija, kas ciemojas pie vectēva Kornvolā, kādu dienu, skrienot ar suņiem pa mežu, uziet Loenetas muižu un sāk interesēties par pagātnes neatrisinātajiem noslēpumiem.

Tā kā romānā ir ļoti daudz personāžu (pat trijās paaudzēs), uz lapiņas pierakstīju vārdus, lai lasot vieglāk atcerētos, kas ir kas.

 

Citāti


No 5 zirņiem piešķiru

 

Grāmatu iegādājos bez ilgām pārdomām, jo mani uzrunāja tās virsraksts. Šajā vasarā, braucot no Polijas Tatriem, apmeklēju arī Osvencima pilsētu, kuras apkārtnē 2. Pasaules kara laikā atradās trīs Aušvicas koncentrācijas nometnes. Divas no tām (Aucshwith I un Aucshwith II- Birkenau) šobrīd atvērtas apskatei. Tā kā biju apmeklējusi abas nometnes teritorijas (ceļojuma apraksts šeit), lasot grāmatu varēju labāk iztēloties notikumu gaitu un ēku izvietojumu.

Grāmatas saturs balstīts uz Slovākijas ebreja Lali (Ludvigs Eizenbergs; vēlākos gados nomainīts uzvārds uz Sokolovs) stāstījumu pēc savas dzīvesbiedres Gitas (Gizela Furmannova) nāves. Tas nozīmē, ka autore pie viņa ciemojusies laika posmā no 2004. līdz 2006. gadam, kad vīrieša vecums tuvojās 90 gadiem. Lai arī pavadītie trīs gadi koncentrācijas nometnē (no 1942. gada aprīļa līdz 1945. gada pavasarim) atstāja neizdzēšamu nospiedumu uz visu Lali dzīvi, tomēr palieku pie atziņas, ka 60 gadu laikā atmiņas apaug ar sūnām, tiek nedaudz apdarinātas un arī daļēji aizmirstas. Tāpēc šo grāmatu īsti neuztvēru kā precīzu vēsturiski dokumentētu romānu, bet drīzāk lasot izbaudīju koncentrācijas nometnes gaisotni. Kaut arī jāatzīst, ka grāmata nespēja sniegt tās baisās un nomācošās emocijas, kuras mani vajāja, staigājot pa abām nometnes teritorijām. Grāmatā atspoguļotā ieslodzīto ikdiena šķita daudz vieglāka, nekā to sajutu, esot klātienē un redzot muzeja ekspozīciju.

Pateicoties vairāku valodu zināšanai un 26 gadus vecā puiša attapībai (ne velti ebreji zināmi kā labi tirgotāji), viņam izdevās uzdienēties līdz tetovētāja (uz rokas tetovēja ieslodzīto numurus) amatam, baudot privilēģijas, ko sniedza šis amats. Viņš gulēja atsevišķā istabā, brīvāk pārvietojās pa nometnes teritoriju, ieguva papildus ēdienu devu, izkārtoja savai meitenei Gitai darbu administrācijas ēkā, varēja pa teritoriju līdzi nēsāt savu darba somu, kurā līdz ar tetovēšanas piederumiem tika salikti no ārpasaules ienestie un pret dārgakmeņiem un naudu samainītie ēdieni, kurus viņš dalīja citiem ieslodzītajiem. Bez visa tā viņš vēl pamanījās uzpirkt dzīvojamo bloku sargu, lai varētu ar Gitu baudīt mīlas priekus. Viss iepriekš aprakstītais īsti neklapējās kopā ar to, kā biju iztēlojusies ieslodzīto dzīvi nometnē.


Paskāls Mersjē “Lea”17.12.2019.

Tēma: ŠIS UN TASVērtējumi un atsauksmesGrāmatas

No 5 zirņiem piešķiru

   

Divi pusmūža vīrieši nejauši satikās Senremī (Francija) ceļmalas kafejnīcā un secināja, ka abiem sakrīt galamērķis, tāpēc nolēma vairāku dienu garo ceļu uz Berni (Šveice) mērot kopīgi ar mašīnu. Par pašu braucienu grāmatā aprakstīts samērā maz – tikai nedaudz ieskicēts. Galvenais akcents likts uz viena vīrieša – Marteina van Flīta – skumjo stāstu par attiecībām ar savu meitu Lea. Par neizmērojamo tēva mīlestību, kad bērna dēļ tiek darīts jebkas, pat pārkāptas likuma normas.

Lea bija pavisam maza, kad nomira viņas māte. Šis skumjais notikums bērna dvēselē radīja tukšumu un zaudēta dzīvesprieka atspulgu līdz brīdim, kad viņa kopā ar tēvu metro stacijā noklausījās kādas vijolnieces uzstāšanos. Tā arī sākās ceļš uz mūziku – ar vijoles iegādāšanos, mūzikas stundām, fanātisku aizraušanos, piedalīšanos konkursos un tēva lepnumu par savu talantīgo meitu. Ceļš uz mūziku nebija viegls. Tas prasīja milzīgu darbu, koncentrēšanos, atmiņas piepūli, pirkstu veiklību un nemitīgu stresu. Diemžēl Lea, baudīdama tēva nesavtīgo mīlestību, egoistiski koncentrējās tikai uz savām vajadzībām, kaprīzēm un godkāri, nenovērtējot tēva nozīmi savā dzīvē. Gadiem ilgi izbaudīdama pacilātības un apjūsmošanas pilnās zvaigžņu stundas, Lea tā arī neiemācās sadzīvot ar neveiksmēm, kas viņu pamazām pazudināja.

Grāmata nav no tām, kas lasās vienā elpas vilcienā. Būdama cilvēks, kam raksturīga sistematizēšana un konkrētība, stāstījums likās bezgala izstiepts. Pārāk piesātināts ar jūtu izpausmēm un dažādu norišu niansētiem aprakstiem. Nemaz neticas, ka autors ir vīrietis.

Grāmatu iegādājos, jo arī mans dēls 11 gadus mūzikas skolā spēlējis vijoli un piedalījies dažādos konkursos, gūstot gan prieka uzvaras, gan asaru pilnus zaudējumus. Tā, ka man šī mūzikas dzīve nav sveša.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Kad tu esi laimīgs? Tad, kad varu darīt to ko vēlos un dzīvot tā kā vēlos.


lasītākās tēmas

pēdējā mēneša laikā