Laika ātrums

Bijusī skolniece pabeidza Valsts tehnikumu un uzaicināja uz savu izlaidumu. Iepriekšējo reizi viņu apsveicu pirms četriem gadiem 9.-to klašu izlaidumā. Šodien mani pārņēma tāda dīvaina sajūta, - it kā pagājuši nevis četri, bet tikai gads vai kādi divi gadi. Spilgto atmiņu un emociju dēļ man šķita, ka laika pulkstenis atpaliek. Bet varbūt tas pat ir labi, ka mans laiks kavējas. Jo lēnāk iesi, jo tālāk tiksi.

Mans mūžīgais labirints

2007. gadā uzrakstīju garstāstu “Neticamais labirints” un iesniedzu to apgāda „Zvaigzne ABC” konkursam. Piedāvāju pavisam neierastu grāmatu, kas pēc uzbūves izveidota kā labirints. Žūrijai laikam nepatika. Pēc šīs neveiksmes manuskripts uz 8-iem gadiem iegūla plauktā. Vienīgā lasītāja bija mana meita. Kad sāku veidot mājas lapu, zināju, ka pienāks laiks arī manam labirintam. Var teikt, ka šodien ir garstāsta otrā dzimšanas diena, jo sāku to stilistiski uzlabot, kā arī ilustrēt. Ļoti ceru, ka līdz šī gada beigām publicēšu zirnī. 

Vakara pastaiga

Kopā ar vīru pēc pulksten 22 nolēmām doties vakara pastaigā pa pilsētu. Dīvaini, ka ielās gandrīz neviena nav. Vai tiešām visi pat vasarā dodas gulēt laicīgi?

Dusmīgā kaķene

Pēdējos gados vairs nemāku noklusēt, ja jūtu, ka vadība man izdara nepatiesus pārmetumus. Kā kaķis izvelku nagus un skrāpēju pretī. Un kā par brīnumu, nemaz nebaidos par sekām. Tāda bija arī šodiena. Devos pie vadības aizstāvēt un pamatot savu viedokli un rezultātā abas nonācām pie secinājuma:  “No tiem, kas kaut ko spēj izdarīt, vienmēr tiek prasīts vairāk.” Es, redz, pēdējā gada laikā vairs nestrādāju ar tādu atdevi kā agrāk. Kāpēc? Beidzot arī es vēlos izbaudīt normāla cilvēka dzīvi, no kura nekas netiek prasīts. Diemžēl nesanāk. Mana taisnības cīņa beidzās ar jaunu papilddarbu. Neskatoties uz to, ka rīt sākas atvaļinājums. Tā es sēdēju visu vakaru un atkal rakstīju dažādas murgainas atskaites, bet mana sirds ilgojās pēc tā, kas sagādātu lielāku prieku, proti, - zirņa.

Pēdējā darbadiena kvadrātā

Šodien pēdējā darbadiena bija gan meitai, gan man. Beidzot pievienosimies brālim, jo no rītdienas arī mums sākas brīvdienas. Urā!

Dziesmas stāsts

Braucām vienas dienas ceļojumā uz Cēsīm. Lai īsinātu ceļu, meita ar dēlu klausījās ārzemju dziesmas. Tā kā brālis nesaprata vārdus, māsa tulkoja. Kāda dziesma stāstīja par neglītu puisi, kurš draudzējas ar ļoti skaistu meiteni. Tā kā viņš neprātīgi mīl šo meiteni, tad gatavs dot visu, ko viņa vēlas. “Cik naudas puisis meitenei iedeva?” dēls pajautāja. Protams, ka par to dziesmā netika runāts. Bet pieņemu, ka dēls vēl ir par jaunu, lai saprastu, ka cilvēks cilvēkam var dot ne tikai materiālas lietas, kas maksā naudu, bet arī garīgas vērtības, kuras nemaksā neko, bet ir pārākas par jebkādu naudu.

Dāmas, tas par mums!

Cēsu Zinātnes centra Z(in)OO tualetē pie sienas pielikti vairāki gleznu rāmīši ar zinātnisku informāciju. Viens fakts mani pārsteidza, jo izrādās, ka sievietes gandrīz gadu savas dzīves pavada domājot, ko vilks mugurā. Interesanti, cik gadus viņas no savas dzīves pavada, staigājot pa apģērbu veikaliem?

Saulriets

Nemaz nav vajadzīga jūra, lai varētu jūsmot par skaistu saulrietu. Fotogrāfija tapa pie meža karjera.

Sirdsapziņas nasta

Pirms vairākiem mēnešiem meita sāpināja kādu cilvēku. Jau kopš bērnības viņai mācīju, ka cilvēciskajās attiecībās jābalstās uz iejūtību, tāpēc par šo izgājienu uz viņu vēl joprojām esmu dusmīga. Visus šos mēnešus mani mocīja sirdsapziņas pārmetumi par to, ka biju pieļāvusi šādu situācijas risinājumu. Kā ir ar meitas sirdsapziņu, nezinu. Vismaz ārēji neizrāda.

Šodien nejauši gadījās satikt to cilvēku. Aprunājos par dzīvi, tāpat kā to būtu darījusi ar jebkuru savu skolēnu, jo manī - kā jau skolotājā - laikam ieprogrammēts izlīdzināt strīdus situācijas. Pēc šīs papļāpāšanas kļuva vieglāk. Beidzot atbrīvojos no mēnešiem ilgās sirdsapziņas nastas.

Mellenes

Pastaigājoties pa mežu biju pārsteigta, ka melleņu mētru galos jau veidojas tumši zilas odziņas. Pagaršoju. Vēl tikai dažas dienas jāpagaida un varēs tās lasīt. Kā man garšo saldējums ar mellenēm!

Čurājošais "puisēns"

Jauns vīrietis gāja pa celiņu pāri mūsu daudzdzīvokļu māju pagalmam. Sagribēja pačurāt un turpat, stāvot uz celiņa, zaļajā zālītē, pa kuru bērni mēdz skraidīt, ielaida savu pārstrādāto alus strūklu. Tas notika tikai dažus metrus no bērnu šūpolēm un smilšu kastes! Pie tam ap pulksten 12-tiem dienā! Es vēl saprastu, ja būtu aizgājis līdz krūmiem vai pie atkritumu kastēm. Un tad jau to uzskatītu par cūcību, bet kā nosaukt šodien redzēto?

Protams, ka neklusēju. Kamēr viņš mīza (piedodiet), izkāros pa logu un skaļi izbļāvu savu sakāmo pa visu pagalmu, lai pievērstu citu cilvēku uzmanību, ja nu gadījumā arī viņiem logi ir vaļā.

Starpcitu, tā nav pirmā reize, kad iedzēruši vīrieši, nekautrēdamies no citiem, nokārto savas vajadzības publiskās vietās. Ir gadījušās reizes būt tuvumā. Tad vienmēr izsaku kādu ne visai glaimojošu repliku par čurātāja mazo draudziņu.

Dzimšanas dienas dāvana

Dēlam 13 gadu jubilejā uzdāvināju braucienu uz Jūrmalas Līvu Akvaparku. Kamēr abi ar draugu braukalēja pa caurulēm un plunčājās, es četras stundas sēdēju vestibila kafejnīcā un zīmēju. Kad vakarā atbraucām mājās, biju piekususi. Dīvaini, bet gaidīšana ļoti nogurdina.

Izvēle

Beidzot sākušies karstumi. Citi atpūšas pie ūdeņiem, bet es krāsoju garāžu. Tā bija mana izvēle.